Paldies par komplimentu! (Nez, ko no manis vajag?)
Kompliments ir tāds sīkumiņš, kas dažkārt ļauj justies ne tikai priecīgākam, bet pat lidot. Kāpēc ikdienā tos tik reti gadās dzirdēt? Un tik reti... teikt.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Varbūt tāpēc, ka īsti nemākam ne teikt komplimentus, ne arī tos saņemt. Nesakām, jo šķiet - padomās, ko man no viņa/viņas vajag. Komplimentus neuztveram kā komplimentus, jo paši padomājam - nez, ko no manis vajag! Reiz draudzenei teicu - tev ir patiesi skaistas kājas (un tā tas arī ir). Un viņa man atbild - toties nesmuks vēders... Diez vai, izdzirdot komplimentu, ir īstā vieta pieticībai un mazvērtībai. Kā būtu pareizi? Laikam jau teikt paldies un no sirds izbaudīt komplimentu.
Lasītākais
Nesen pļāpājot ar kādu somu puisi, sūdzējos, ka tā nepavisam nav mana laimīgākā diena, ka esmu īgna un bezgala nikna. Vai zināt, ko viņš man atbildēja? "Laikam tikai latvieši smejas tad, kad ir nikni!" Viens no jaukākajiem un neparastākajiem komplimentiem, ko jebkad esmu saņēmusi :)
Zemsvītras vietā
Dažkārt visneviltotākos komplimentus pasaka bērni. Lūk, portāla lasītāji ar dažiem ir padalījušies:
Un te vēl kāds senāks portālā atrodams raksts par komplimentiem: Vīrs nedāvina ziedus un nesaka komplimentus
Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore
