Cik bieži tu satiec savus bijušos skolas biedrus?
Ar tikko gūtiem pozitīviem iespaidiem esmu atgriezusies no neformāla bijušo skolas biedru salidojuma. Mēs tiekamies ar gada vai divu gadu regularitāti skaistā vietā Salacgrīvas pusē. Lai gan varētu šķist, ka izvēlētajam laikam ir kāda saistība ar tuvojošos mācību gadu, tā nav.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Daļa no maniem skolasbiedriem; citi salidojuma dalībnieki ielīduši alā.
Lasītākais
Kādu no Rīgas vidusskolām beidzām ap 15 cilvēku. No tiem regulāri sazināmies un tiekamies aptuveni puse. Tas ir pietiekami un varētu sacīt, ka pat daudz, jo mēs turamies kopā jau gandrīz 20 gadu. Nav jau tā, ka sazvanītos vai epastos sarakstītos ļoti bieži, taču ik pa laikam viens par otru painteresējamies un apvaicājamies. Šī sajūta ir lieliska, jo noturēt saikni tik ilgu laiku, nav viegli, un daudziem tas neizdodas.
Katru reizi, kad tiekamies klātienē, kāds uzņemas iniciatīvu, sapulcinot pārējos. Un ar katru reizi ir grūtāk vienā laikā visus kopā sapulcēt, jo katram jau sava dzīve, savas darīšanas un, protams, citi, jau pieauguša cilvēka dzīvē iegūti draugi un paziņas.
Šoreiz tikāmies pieci - ar ģimenēm, kā vienmēr. Tās bija divas dienas ārpus galvaspilsētas ar interesantām sarunām pie ugunskura un skolas laika fotogrāfiju pētīšanu. Mēs visi esam tā mainījušies - gan garā, gan miesā! Un tomēr, nonācām pie secinājuma, ka labi jūtamies tagad un šeit. Bērni, tikuši prom no dzīvokļiem Rīgā, pat nebija jūtami - meža vidū ir tik daudz nodarbju, ka māsām un brāļiem nav jāstrīdas savā starpā, apkārt viss ir tik interesants.
Bērni bija sajūsmā.
Visi kopā apmeklējām Lībiešu upuralas, kas atrodas vien aptuveni 10 minūšu gājienā no mājām, kurās viesojāmies. Tās ir vienas no visgarākajām alām Latvijā vidusdevona smilšakmeņos. Galvenās ejas garums, ieskaitot nozarojumus, ir 47 metru, mazākā - 19,5 metru, bet vietumis alas velve ir tikai 0,3 m augsta. Lai gan alas apmeklējam ikreiz, kad vien "salidojam", es alā saņēmos ielīst pirmo reizi. Šoreiz bijām bruņojušies ar lukturīti. Drosmīgākie alā ielīda pirmie, tad arī es. Sākotnēji ala patiešām ir ļoti šaura, rāpus jālien aptuveni 3 metrus, bet tad var piecelties kājās un pavērot senos grebumus un naktstauriņus. Sikspārņus šoreiz nesastapām, lai gan arī tie tur mēdzot dzīvot.
Lukturītis bija mūsu gaismas nesējs.
Un cik bieži tu tiecies ar skolas biedriem? Man vienmēr pēc šīm tikšanās ir tik jauka sajūta, gluži kā vecajos laikos. Pašam jau nešķiet, ka esi mainījies, taču, paraugoties uz saviem bērniem, nākas vien secināt, ka laiks rit. Pirms jaunā mācību gada aicinu ikvienu, kaut vai tikai domās, pakavēties atmiņās par skolas laiku, ja vien atmiņas ir pozitīvas. Mums bija forša skola, forši skolotāji un forši skolas biedri.
Autore: Aija Rutka, mammamuntetiem.lv redaktore.
