Pensionāra noplukušajā mājoklī neticamas bagātības. Kas slēpjas vecvecāku bēniņos?

Kā ziņo kasjauns.lv, notikumu aizsākums meklējams Otrā pasaules kara laikā, kad Korneliusa Gurlita tēvs Hildebrands darbojās Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partijā kā mākslas darbu pārzinis un eksporta un tirdzniecības pārstāvis. 1945.gadā šis vīrs it kā saņēmis uzdevumu atsevišķus darbus iznīcināt – tās bija vecmeistaru gleznas, kuras bija vai nu neķītras, vai divdomīgas, vai arī neiekļāvās nacisma ideoloģijā. Piemēram, atsevišķi kubisti un impresionisti tika uzskatīti par „izdzimteņiem”.

Vairums no šiem darbiem nacistu rokās nonāca, izlaupot dzīvokļus, atņemot vērtības ebreju ģimenēm, kā arī vairākas gleznas paši ebreji izmantojuši kā norēķinu apmaiņā pret iespēju aizbēgt no Vācijas. Pēc nacistu laika mākslas eksperta nāves, un visus šos gadus savās mājās tos turēja viņa dēls Korneliuss. 

Kāpēc policija vecajam vīram pievērsusi uzmanību?

Gurlits 2010.gadā brauca vilcienā no Šveices uz Vāciju, un uz robežas muitniekiem večuks šķita aizdomīgs un savāds. Vīrieti pārmeklēja un atrada pie viņa lielu daudzumu aplokšņu, kurās bija sabāzti 8000 eiro, bet Vācijā drīkst ievest 7000 eiro nedeklarētas naudas. Īsā laikā tika konstatēts, ka Gurlits ir hronisks bezdarbnieks, kurš attiecīgi nesaņem pat pensiju. No kurienes viņam tādi ienākumi? – un policija devās pie viņa uz mājām. Aina, kas pavērās pensionāra dzīvoklī, bija stipri šausminoša – netīrs, aizkrāmēts dzīvoklis. Vecās pārtikas kārbās, pudelēs, burkās policija atrada vairāk nekā tūkstoš darbu: tur bija gan uz papīra zīmētas skices, gan akvareļi, gan eļļas darbi. 

Kas notiks tālāk?

Izmeklētāji šobrīd strādā pie tā, lai atrastu gleznu kādreizējos īpašniekus, kuriem darbi atņemti vai nozagti nacisma ideoloģijas ietvaros. Pamazām uz dzimtas vērtībām piesakās to likumīgie īpašnieki, tostarp, piemēram, skandalozā bijušā Starptautiskā Valūtas fonda Strosa-Kāna šķirtā sieva Anna Sinklēra, kuras vectēvs bija Pols Rozenbergs – mākslas kolekcionārs, kurš, bēgot no Parīzes, bija spiests pamest savu kolekciju. Kāds liktenis gaida pensionāru Korneliusu, vēl nav zināms, taču jau tagad tiek lēsts, ka lielu daudzumu no visiem 1500 darbiem viņam nemaz nevarēs atņemt, jo tie no iepriekšējiem īpašniekiem nav nozagti, bet gan nopirkti par smieklīgi mazu naudu. 

Ko no šī gadījuma vajadzētu mācīties? Vismaz man...

Pēdējo gadu laikā esam pamatīgi iztīrījuši mirušo vecvecāku māju bēniņus, pagrabus un dažādas saimniecības ēkas. Tajā visa kā bija ļoti, ļoti daudz. Polietilēna maisiņi, stikla burciņas, vecas avīzes, somas, izkaltuši apavi, darba cimdi (gan lietoti, gan jauni), vērpjamie ratiņi, dzijas krājumi (tiesa gan - peles tos bija padarījušas nelietojamus), grāmatu kaudzes, visdažādākā izmēra servīzes (jā, arī Kuzņecova porcelāns), dažādi instrumenti. Un visa starpā gleznas. Un tas viss tieši šādā juku kaudzē - bez šķirošanas, bez jebkādas kārtības. Vienā no telpām patiesi bija sajūta - te dzīvojuši cilvēki, pēkšņi piecēlušies, izgājuši. Un tad kāds tam pa virsu vienkārši krāmējis visdažādākos priekšmetus. Daļu no lietām mēs paturējām. Lielāko daļu izmetām. Un tagad, lasot stāstu par vācu pensionāru, es domāju - varbūt izmesto mantu vidū arī bija kas patiesi vērtīgs. Tik mēs to nesapratām. Tā teikt - diez vai šai krāmu kaudzē kas labs maz varēja būt...

Vairāk par atradumu lasi ŠEIT. 

Ekrānšāviņš no kasjauns.lv

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore