Kā mātei ar ratiem tikt sabiedriskajā transportā?

Viņa gaidījusi trolejbusu uz Čaka ielas. Tas piebraucis, durvis atvērušās, daži pasažieri iekāpuši sabiedriskajā transportā, daži izkāpuši. Tad trolejbusa durvis aizvērušās, un transports aizbraucis. Savukārt draudzene tā arī palikusi pieturā, jo vecā tipa trolejbusa durvis pārāk augstas, lai pati ar visiem ratiem tiktu iekšā.  Kad tikāmies, viņa dikti šķendējās: “Vai tad citi pasažieri neredzēja, ka es netieku iekšā? Vai tiešām ir tik grūti palīdzēt?” 

Bet jautājums ir cits – vai viņa palūdza palīdzību? NĒ. Vienkārši stāvēja un gaidīja palīdzību, kas pienākas. Cilvēki patiešām mēdz būt ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, ja viņus konkrēti uzrunā. Diez vai fakts, ka esi kļuvusi par mammu kādam mazam cilvēkbērnam un esi tikusi pie roku pagarinājuma ratiņu izskatā, apkārtējiem uzliek pienākumu steigties tev palīgā tik tāpēc, ka tu lepni stāvi pieturā. (Tas pats, starp citu, attiecas arī uz grūtniecēm.) 

“Vai tad citi pasažieri neredzēja, ka es netieku iekšā? Vai tiešām ir tik grūti palīdzēt?” 

BET. Arī palūgt ir jāmāk. Situācija vakar 11. tramvajā. Pieturā pa vagona priekšējām durvīm iekāpj divi jauni puiši (vecumā tā ap 13), aiz viņiem sieviete (par 40 vairāk nebūs). Puiši pirmie “nopīkstina” savas braukšanas kartes un apsēžas man blakus vietās, kas paredzētas invalīdiem, veciem cilvēkiem un personām ar maziem bērniem. Arī sieviete reģistrē braucienu un uzreiz vēršas pie viena no puišiem ar ļoooti izteiksmīgu nokremšļošanos: “Tu MANI palaidīsi!”

Puisis bez vārda runas un pat bez nievājoša skatiena sievieti palaida. Viņa cēli apsēdās, izvilka dzeltena satura lasāmvielu un norobežojās no apkārt notiekošā. Pat paldies nepateica...

Runājot ar draudzeni par atsaucīgajiem un neatsaucīgajiem pasažieriem, tikām arī līdz jautājumam, cik reizes līdzšinējā dzīvē viņa ir palīdzējusi kādai mammai ar ratiem. Atbildi varat vien minēt...

Pēdējā gada laikā daudz pārvietojos sabiedriskajā transportā kopā ar savu trīsgadnieku, kurš dažreiz aizņem papildus vietu, jo sēž lietussarga tipa rateļos, dažkārt līdzi ir līdzsvara ritenis. Mana pieredze  ir patiesi pozitīva – vienmēr kāds palīdzēs iecelt/ izcelt, pieturēs bērnu aiz rokas, palaidīs apsēsties. Un izpalīdzīgi ir ne tikai dažāda vecuma un kalibra vīrieši, kā klasiski pieņemts domāt, bet arī sievietes. 

Ko ar šo gribēju pateikt? Pieredzes var būt dažādas – pozitīvas un negatīvas. Tik mūsu pašu ziņā, lai pozitīvā būtu vairāk.

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore

Foto: Edijs Pālēns, www.edijsfoto.lv