Kas mums, latviešiem, vainas? Vai tiešām mums ir vienalga?

Parasti no politikas cenšos distancēties, jo dziļi ieslīgt šajos procesos nav ne laika, ne vēlēšanās. Bet Ukrainas jautājums laikam nav atstājis nevienu vienaldzīgo..

Draugu un paziņu lokā ir friziere, skolotāji, mājsaimnieces, juristi, arī policisti, grāmatveži, gan zinu kādu militārpersonu. (Tā teikt esmu vidējā latviete ar gana plašu pazīstamo cilvēku loku, vidējiem ienākumiem, augstāko izglītību, bez hipotekārā kredīta, bet vīru un bērnu.) Un, protams, ka katrā plus, mīnuss, sanākšanā katrs grib izteikties par to, cik Krievijai, Ukrainai vai pašam ir taisnība par pasauli satraucošajiem notikumiem.. Un kā būtu, ja būtu..

Netaisos tagad iztirzāt vai paust savu viedokli jautājumos, kuros, iespējams, zinu tikai miljono daļu no visas patiesības. Mani vairāk izbrīnīja cilvēki. Un tieši viņu pārliecības man ilgi vēl bija „iesēdušās” prātā…

Tikai viena no draudzenēm un brālis pauda stingru pārliecību, ka, ja kaut kas līdzīgs būtu jāpiedzīvo latviešiem, viņi paliktu šeit un cīnītos, aizstāvētos un neļautu visam tā vienkārši notikt.

Pārējie? Kura nu katram „ārzeme” mīļāka, uz to arī brauktu - atpakaļ neatskatīdamies, sak’, te nevienam tāpat neesam vajadzīgi, mūs tāpat neviens neaizstāvētu, tāpēc nav ko raustīt lauvu aiz ūsām un turpināsim savu mierīgo eksistenci tur, kur nav „Austrumu Drauga” intereses.

Lai gan vēsture rāda, ka tad, kad ir pilnīgā „p….ā”, latvieši spēj samobilizēties apskaužamā vienotībā, un darbi runā skaļāk par to, ko virtuvēs neapmierināti esam runājuši pie vakariņu galda. Vienalga nesaprotu, kas latviešiem vainas? Kāpēc tāda nepārliecinātība par sevi ikdienā? Vai mēs neesam pierādījuši, ka varam? Vai tiešām mums ir vienalga, kur ģeogrāfiski atrodamies- kur turpinām savu eksistenci? Vai ko saucam par mājām?

Atliek vienīgi cerēt, ka nākotnē manu prātuļošanu nevajadzēs piedzīvot praksē…