„Esmu nevainīga!” jeb mazo meiteņu spēlītes.

Internets pilns ar stāstiem par meitenēm, kuras jaunas palikušas stāvoklī. Runāju par nepilngadīgām meitenēm, kuras dzīvo vēl vecāku paspārnē un nespēj uzturēt ne sevi, ne savu atvasi. Vienas šausminās par jauniešu bezatbildību, citas sauc atbalsta saukļus: „malacis, ir forši, ja jauna mamma! Gan dzīvē viss nokārtosies un nāks vīrietis, kas spēs novērtēt gan tevi, gan tavu bērnu!”

Vienu dienu aizdomājos- kā tad bija „mūsu laikos”? (Tiesa, neesmu tik veca, lai teiktu, ka mani un mūsu jauniešus šķir ledus laikmets, tomēr paskatoties uz meitenēm ielās noskurinos par ziemā uzvilkto īso jaku un minisvārkiem.) Tajos laikos nebija internets katrā mājā, tāpēc noteikti uzzinājām tikai mazu daļu no tā, kas valdīja pasaulē.

Mēs bijām parasta klase nelielā lauku pamatskoliņā. Zēnu un meiteņu attiecība apmēram puse uz pusi. Par „patikšanām” un „mīlestībām” tā atklāti runāts netika, atceros, ka uz pēdējām pamatskolu klasēm parādījās „pārīši”- tomēr nepārprotiet- neviens gaiteņos, visiem redzot, nebučojās, seksu nepārsprieda (un mana labākā draudzene, kura sāka draudzēties ar puisi, mūsu 9.klases izlaidumā, pirmo reizi pārgulējuši tikai pēc gada). Tagad esam trīsdesmitgadnieces un ar nostaļģiju atceramies dažādos tabu, kas valdīja mūsu prātos. Nedomāju, ka mūsdienu jaunieši varētu lepoties ar tādu apdomību.

Un tad klasē bija meitene. Parasta. Ne visai labām sekmēm, bet līdz devītajai klasei tika. Pavasarī, pirms eksāmenu kārtošanas, visiem skolēniem bija jāiet medicīniskā komisija. Tā teikt, pārbaudīties, vai esam gana veseli vidusskolas cēlienam. Un meitenēm mulinošais gājiens pie ginekologa. Tas gan tika pārrunāts. Puiši kautrīgi ķiķināja, meitenes izlikās, ka tas nav nekas nopietns, ka tā ir parasta ikdiena. Tomēr savstarpēji spriedām, kuras tad varētu būt „vainīgās”, kuras „nevainīgās”. Klasesbiedrene katru izķidāja- tā pārāk neglīta, lai kāds uz viņu vispār skatītos, tā „nevainīga”, a šitās 3 noteikti „vainīgas”!

Nezinu, cik viņai bija taisnība, jo ar svecīti jau nevienai klāt nestāvēju (bet nevainīgums tad bija kaut kādā vērtē). Tomēr pienāca izlaidums un vienīgā, kas sēdēja starp mums ar apziņu, ka agrā ziemā viņas dzīve mainīsies par miljons grādiem, bija manis augstāk minētā meitene. Kad mēs jau grasījāmies beigt 10.klasi, devāmies uz raudzībām. Ziniet, tā nebija laimīga jaunā, vientuļā māmiņa. Tas bija apjucis bērns, kam gadījies bērns. Bija iestājusies arodskolā, ko līdz ar bērna piedzimšanu, pameta. Solījās, ka vēlāk mācības turpinās. Solīts makā nekrīt. Pēc kādiem 3 gadiem „pieteicās” nākošais bērns. No tēva „čiks” vien ir. Vēl pēc gadiem apprecējās (ne ar vienu no bērnu tēviem). Tagad jau šķirtene. Bilance? Desmit gados 2 bērni, laulība un šķiršanās. Ražīgi, ne? Jāsaka, ka vienmēr esmu bijusi apdomīgas dabas, bet šī meitene man jau no pamatskolas laikiem ir rādījusi piemēru „kā nevajag”. Neesmu arī tik naiva, lai nezinātu, ka dzīvē gadās dažādi. Tomēr arī piekrītu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Nevajag filozofēt par nedrošām kontracepcijām un tamlīdzīgiem „bulšitiem”. Tas ir audzināšanas jautājums. Jauniete, kurai ir dažādas intereses, izvirzīts dzīves mērķis (tas var būt pat nelielais, īstermiņa, dzīves mērķītis) nekļūs par nepilngadīgu mammu...

P.S. Nu jau šādas „jaunās māmiņas” nav retums, un tuvākā vai tālākā paziņu lokā savāktos paprāvs skaits. Bet tikai vienai no sievietēm ir iegūts maģistra grāds. Par viņu būtu stāstāms atsevišķs stāsts. Bet īsumā- priekšzīmīga meitene, kura pazaudējās, bet tad saņēmās un saveda savu dzīvi kārtībā... (skaudra statistika, ne?)