Kas ir mūsu odziņa jeb kā mēs paciešam viens otru

Nē, runa nav par mīlestību. Lai gan kaut kādā mērā tomēr ir.

Kādā no iepriekšējiem emuāriem saņēmu pārmetumu, ka cilvēkus vērtēju pēc maģistriem. It kā jau pārmetums vietā, jo izglītība nepadara cilvēku patīkamāku vai nepatīkamāku. Bet tomēr no saviem vārdiem neatkāpjos...

Tad kas ir tās lietas, pēc kā vērtēju cilvēkus, kas nosaka to, vai man apkārt esošie tiek ieskaitīti draugu lokā? Nav jau tā, ka vakarā atnāku mājās, ņemu lapu ar „čeklistu” un skatos, atbilst vai neatbilst cilvēks kritērijiem, šis uzskaitījums radies, pateicoties augstāk minētajai situācijai. Un drīzāk, analizējot manu draugu loku, nonācu pie secinājumiem, kas ir minēti zemāk...

1.     Kopīgās intereses- loģisks secinājums. Bez kopīgām interesēm draudzība neveidojas. Tomēr tajā pašā laikā spēju atrast kopīgu valodu (un saucu par savām draudzenēm) ar meitenēm, kuras ir ar sportu uz „jūs” (pati piekopju gana aktīvu dzīvesveidu), gan ar tipiskākajām puķu meitenēm, kas vienmēr atrodas pēdu virs zemes (esmu nenormāla praktiķe), gan ar mammām, kam mātes instinkts plūst pa vēnām (laikam lieki piebilst, ka uzdzen šermuļus vārdi „mēs esam tik lieli/smagi/gari” vai „mums jau ir tik zobiņi/mēnesīši/gadiņi”);

2.     Spēja runāt vairāk nekā par vienu tēmu. Manā draugu pulkā ir meitenes, kuras ir gan mammas, gan sievas, gan darbinieces. Kad satiekamies, protams, bērnu tēma tiek „pārcilāta”, tomēr neesam pazaudējušas to esenci, ko sauc par grāmatu, teātri, aktīvo atpūtu un, jā, arī politiku (un citām pasaulīgām lietām) ;

3.     Ķezas. Sliktie laiki ir vislabākais draudzības barometrs. Kad vīrs smagi saslima, jutos saviļņota- sajūtas kā telfeoncentrālē. Zvanīja gan mani, gan vīra draugi, lai apvaicātos, kā mums sokas, apvaicātos, vai nevajag kā palīdzēt. Katrs pa kārtai pieskatīja mazo, lai man būtu vieglāk kopt vīru. Par šo dzīves posmu vienmēr būšu viņiem pateicīga..

4.     Attālums un laiks. Par īstiem draugiem saucu tos, kurus, nesatiekot ilgāku laiku, pēc tēmas kabatā nav jāmeklē. Piemērs- vienu no draudzenēm nebiju satikusi vairāk kā divus gadus. Kādu reizi nolēmu- jāsatiekas. Šo gadu laikā varbūt kādas 3 reizes bijām apmainījušās vēstulēm sociālajos tīklos. Satikāmies un nemaz nelikās, ka kopš mūsu pēdējās tikšanās bija pagājis tik daudz laika. Vakarā atbraucu mājās, vīrs bija neizpratnē: „Ko jūs tur veselu darba dienu pārrunājāt?” (jā, bijām nopļāpājušas visu dienu);

5.     Izglītība. Tas norāda, ka persona sevi ir disciplinējusi uz kādu laiku (un daudziem tā disciplīna vēl sēž iekšā). Ir bijis kāds mērķis, kāpēc šim dzīves posmam ir iets cauri. Jo nevar noliegt, ka mūsdienās augstākā izglītība ir prioritāte, ko ne kurš katrs var atļauties (arī es vispirms atradu darbu un tikai tad ieguvu savu ilgi izsapņoto diplomu specialitātē, kas bija manu vēlmju augšgalā jau no pamatskolas laikiem). Šādiem cilvēkiem dzīve nebeidzas ar iegūto izglītību, viņiem gribas sevi vēl un vēl pilnveidot- dažādākos veidos. Protams, ir izņēmumi.

No skarbiem vārdiem droši vien neizmukšu un tikšu dažādi vērtēta- un lai jūs saprastu, ka neesmu nekāda naiva dievgosniņa, ideāla meklētāja, un ka spēju cilvēkus novērtēt, neturoties pie manis noteitkajiem rāmjiem, pateikšu vienu- vīrs nepabeidza studijas un augstāko izglītību tā arī neiguva.. (bet tas manu manu mīlestību pret viņu nemaina )

P.S. Nepieņemiet to visu kā dogmu. Šajos jautājumos vēl aizvien esmu elastīga un nesaku, ka mani nevarētu pārliecināt par citu taisnību. Tomēr to var izdarīt, tikai diskutējot.

Foto: Agnis Šmits