Ir brīži, kad labāk uz mirkli paklusēt

Pavasaris. Brīnišķīgs laiks, kad starp iesnām, klepu un kukaiņiem, kas apgrūtina dzīvi, iespraucas arī lidoņu čivināšana un bērnu smiekli. Tas viss ir burvīgi līdz brīdim, kad saulaino idilli pāršķeļ kādas īpaši aktīvas māmiņas brēkšana.

Par to arī manas pārdomas. Allaž esmu uzskatījusi, ka ar bērnu ir jārunā un jo vairāk, jo labāk. Bērnam ir jāstāsta, jākomentē, jāskaidro pasaule, taču vakar attapos, ka to iespējams arī pārdozēt. Izejot pavasarīgā pastaigā ar savu viengadnieci, izcēlu viņu no ratiem izlocīties. Kā jau tas viengadniekam raksturīgi - ir jāiet visur, kur vien acis rāda un jo tālāk, jo labāk. Mammas pirksts satverts knaiblēs un mamma bezpalīdzīgi dresē pakaļ. Visaktīvākā skriešana, protams, novērojama mirkļos, kad pie apvāršņa parādās kaķis, suns vai sava izmēra cilvēkbērns. Tā nu redzam, ka pāri pļavai skrien vareni jestrs meitēns un aiz meitēna tikpat bezpalīdzīgi pakaļ tešās māmiņa, kas bez apstājas runā un komentē visu, ko vien iespējams nokomentēt. Mans bērns, ieraugot citu bērnu, protama lieta, dara visu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu līdz tam ķiparam un mēģinātu iebakstīt acī vai pārbaudīt, cik reāli ir 'tā otra' locekļi.

Cenšoties savu bērnu piebremzēt, mudinu viņu tikai aplūkot šo parādību no attāluma, bet parādības māmiņa dara visu, lai pievērstu sava bērna uzmanību manam bērnam un dara to, protams, runājot un vēl joprojām komentējot. Tas izklausījās apmēram šādi: “Ai-skaties-kāda-zaļa-zālīte-un-rekur-meitene-pasties-meitene-nāk-draudzēties-skaties-ejam-sasveicināties-nu-kur-tu-skrien-nāc-meitenīte-kāpēc-tu-skrien-tur-nāc-ai-rekur-taurenis-redzi-meitene-tevi-sauc-draudzēties-necel-to-nē-skaties-ejam-tur-cik-skaisti-jā-cik-ātri-redzi-pasties-nu-paskaties-tur”. Pēc aptuveni šādas izrādes nospriedu, ka mana bērna iegriba šobrīd paliks nepiepildīta un jau sāku pievērst meitas uzmanību ratiem, kas jau palikuši aiz muguras krietni tālu, bet te pēkšņi māmiņa paceļ toni augstāk un sīcis beidzot nokoncentrējas uz manu bērnu. Māmiņas monologs turpinās, pārbļaujot gan savu bērnu, gan manējo un, visbeidzot mani, kas cenšas starp māmiņas runas plūdiem iestarpināt kaut vienu pieklājības frāzi, taču nesekmīgi, jo monologs ne uz mirkli neapstājas. Te jau amizantā situācija pārvēršas komēdijā, jo es sāku ķiķināt un arīdzan mans bērns beidzot zaudēja interesi par skrejošo meitēnu un pievērsās kokam.

Visiem zināms ir fakts, ka bērns līdz divarpus gadiem ir tikpat mežonīgs kā prērijas suns un viņa uzmanību ir grūti vērst uz kaut ko citu, tomēr manī radās aizdomu pilna pārliecība, ka bērns savas mātes balsi jau vairs nedzird un nepievērš tai uzmanību, arī brīžos, kad balss tiek pacelta. Ļoti skaista fona mūzika. Un savā ziņā šī 'nonstopa' runāšana jau ir ļoti apsveicama – bērns pēc sirēnas skaņām atpazīst drošību, ja tāda nepieciešama un arī māmiņas entuziasms ir apsveicams, jo šī parādība Rīgas parkos ir reta. Biežāk sastopos ar mammām, kas pārgurušas ir spējīgas tikai ik pa laikam novilkt sava mazuļa vārdu un beigās piekabināt “Nē” vai “Nāc”. Tomēr es šeit runāju par galējībām. Kad runāšana un stāstīšana pārvēršas vienā tarkšķēšanā, kas bērnu neinteresē, neizglīto un sāk nogurdināt? Vai varbūt tā ir tikai mana sievišķība, kas smīkņā par citādāku audzināšanas metodi? Atzīšos, ka par spīti tam, ka man patīk runāties un pavadīt laiku ar savu sīci, es mēdzu arī spēlēties ar viņu klusējot, reizēm, lai atvilktu elpu un reizēm, lai pajūsminātos par sava bērna aizrautību “no malas”, pētot sejas izteiksmi vai uzmanīgi klausoties jaunajās skaņās, ko mazā katru dienu prezentē ar arvien intensīvāku precizitāti. Varbūt es runāju par maz? Šādas domas manī mutuļoja visu dienu. Kur ir tā robeža, kad balanss zūd un ir par daudz vai par maz? Kur ir tā robeža, kad vecāki vairs nespēj savu bērnu uzrunāt ar savu balsi?

Foto: Agnis Šmits