Dakteri- draugi vai ienaidnieki?

Dzīvē sanāk visādi- bērns saslima- nokļuvām slimnīcā. Un kā jau katrā iestādē, darbinieki ir dažādi. Taisnības labad nesaskārāmies ne ar vienu rupju, neiecietīgu vai neprofesionālu (cik nu mana saprašāna, medicīnas lietās vai saskarē ar cilvēkiem, tālu sniedzas) medicīnas darbinieku nesastapām.

Lielāko izbrīnu vai pārdomas manī raisīja darbinieku attiesme pret bērnu jeb zāļu dabūšanas organismā procesu vai nomierināšanu, lai neceļ trobeli. Nē, arī tā bija laipna- vismaz paceltas balsis nebija ne reizes. Tomēr, par spīti tam, ka mans bērns ir pacietīgs un ļauj dakteriem bakstīt no visām pusēm, zāļu laišana vēnā caur katetru, bija pat pāri viņa pacietībai.

Un viena no māsiņām, lai dēlu nomierinātu (apklusinātu) pateica: „Ja nebaigsi raudāt, tad policisti nāks un dusmosies!” Sākumā apstulbu no tādas piezīmes, bet tomēr nenoturējos un teicu, lai (vismaz) manu bērnu ar policistiem nebiedē, jo mēs mācam, ka policisti ir labi un viņi cilvēkiem palīdz (tas nekas, ka viņam pagaidām ir tikai divi gadi, uzskatu, ka viss jāsāk ātrāk nekā vēlāk).

Nākošā epizode, kad mazais izgāja no palātas koridorā. Es vēl biju istabiņā, tāpēc medmāsa mani neredzēja. Ieraudzījusi manu dēlu, viņa vaisāja pēc manis. Tā kā sarunu ar dēlu vēl par divu cilvēku sarunu nevarētu nosaukt, viņa monologu turpināja: „Vai gribi poti dupsī? Ej uz istabiņu, ja negribi poti.” Arī dakterus mēs mājās ceļam uz pjedestāla, lai bērns saprot, ka viņi arī palīdz, pat ja reizēm šī palīdzība ir sāpīga.

Interesanti, kāpēc medicīnas personāls kompromitē pats sevi?

P.S. Un trešā lieta mūsu dārgumu lādītē ir dārziņš. Nesakām neviena slikta vārdiņa. Tā nav sodu listē. Un par dārziņu vienmēr stāstam ar aizrautību, par draugiem, kas tur gaida un audzinātājām, kuras ar viņu spēlēsies... (Pieļauju, ka arī daļēji tādēļ uz dārziņu skrien palekdamies.)