Uzņēmējdarbība Latvijā, valsts atbalsts, parādi, ikdiena

Šogad aprit 5. gads, kā jau darbojos Latvijas uzņēmējdarbībā un pelnu sev iztiku strādajot uz sevi, neviss uz kādu citu. Vēlos padalīties ar savu viedokli par „Godīgo biznesu” Latvijā, parādiem kas mūs apvij, valsts atbalstu, reputāciju un darba stilu. Šajā rakstā nebūs minēti vārdi, uzvārdi un uzņemumu nosaukumi (konfidencialitāte), kas tiek minēts kā punkts lielākajā daļā sadarbības līgumu.
 

           Sāksim ar to, ka es nekad neesmu sapratis, par ko, mēs Latvijā maksājam tik augstas cenas? Par kvalitāti? Par cilvēku darbu, vai varbūt mēs esam tik attīstīta valsts, ka mēs to varam atļauties? Elementāra ekanomikas (mārketinga) formula, kā tiek veidota cena:

  Pašizmaksa +10-30% uzcenojums= cenu

Latvijā mani novērojumi ir šādi:

Pašizmaksa + 100-300% uzcenojums = cenu

Vēl ir daudzi veiksmīgi uzņēmēji kas šo gala rezultātu pareizina, tas ir atkarīgs no preces vai pakalpojumu noieta tirgū, tirgus cenas vai varbūt vienkarši alkatība. Protams, mēs varam apgalvot, ka ja uzņemējs ir labs mārketinga speciālists un viņš šo produktu var pārdot, par tādu cenu, kapēc gan ne, bet ja tā rīkojas lielāka daļa Latvijas uzņemeju, un patērētājam vienkārši nav izvēles vai tas ir godīgi pret viņu? Latvijā tādi uzņemumi ir 100 un 1000 nav pat vērts viņus uzskaitīt, elementāri- tā dara visi internetveikali, kafeinīcas, restorāni, bāri, veikali utt.

            Protams, var jau būt ka man nav taisnība, bet Latvijā cilvēki vēlas sev labu dzīves līmeni, bet vai mūsu algas to atļauj? Bet vienmer jau ir labs risinājums, kā dzīvot pāri savām iespeju robežām- sms kredīti, patēriņa krediti, līzingi- jo lielāka summa tiek aizdota, jo savādāk kredīta veids tiek noformulēts, bet lietas būtību tas nemaina, tie ir un paliek kredīti, jeb tā saucamās parādsaistības. Students vēlas piektdienas vakarā doties izklaideties, bet nepietiek līdzekļu? Vienmēr nāk talkā draugs sms kredīts, mēs  vēlamies sev mašīnu vai māju, kas atbilst mūsu statusam, bet neatbilst finansialajām iespejam, paligā nāk draugs onkuls līzings. Šodien es izlaidīšu savu viedokli par to, kā uz cilvekiem pelna šīs iestades, pēc kādiem principiem tiek izvelēts kredīts apjoms vai procentu likme. Ja tu ar saviem maksājumiem, ko esi uzņēmies tiec galā, ģeneāli, uzskati sevi par veiksminieku, ja nē, tu iepazīsties ar tādām iestādēm, kā parādu piedzinēji, kas pelna uz cilvēku nezināšanu, psihaloģisko iebiedēšanu un morālo vajāšanu, tadas iestādes par taviem pienākumiem zina vislabāk, bet savus pienākumus un atbildību ignorē, bet nu vienmēr jau visam ir risinājums, ja esi uzņemies saistības, ko nespej īstenot, vienmēr pastāv maksātnespēja, jeb bankrots, braukšana peļņā uz ārzemēm vai ilgie un garie tiesas procesi.

Kā Latvijas valdība atbalsta mazos un vidējos uzņēmumus? Mans skaidrojums - pieradina pie sūrās dzīves. 

            Kā Latvijas valdība atbalsta mazos un vidējos uzņēmumus? Mans skaidrojums - pieradina pie sūrās dzīves. Attīstītajās valstīs valdība domā kā attīstīt valsti, jo viņi saprot, ka valsti attīsta strādājošie- maksājot nodokļus, tātad viņu pirmais uzdevums ir radīt labvēlīgus apstākļus saviem cilvekiem, mūsu valdība domā, kā no cilvekiem izspiest vairāk, bet kas ir cilvēku labklajība, par to viņi var tikai demagoģēt, jo „ mēs taču visi kā viens gribējām dārgāko tiltu pasaulē, bibloteku atbilstoši Maskavas vai Ņujorkas standartiem, un protams, ka mēs visi pieņēmām lēmumu, ka tiesības kā dokuments vairs netiek pieņemts ne bankās, ne veikalos. Protams mums ir izvele, vai nu nēsāt līdzi pasi, kas ir neērti, vai iegadāties ID karti, kas pēc būtības, ne ar ko neatšķiras no tiesībām, bet viņa taču nav par brīvu, par to ir jamaksā. Kam tas ir izdevīgi? Atbildi es domāju, ka nav grūti izdomāt. Tad par kādu atbalstu iet runa, ja jau pašā pamatā, cilvēks Valdībai ir svarīgs un par mums viņi atceras īsi pirms vēlēšanām.

            Strādājot savā uzņemumā es esmu saticis ļoti daudz cilvekus, kuriem piemīt tik labas runas dotības, viņi māk pārliecināt, ka ir gatavi uzņemties atbildibu, vēlmi strādāt u.t.t. , bet vai viņi ir ieinteresēti uzņēmuma attīstībā? Vai arī drīzāk meklē statusu, zem kura vārda var nestrādāt, protams, ne visi, bet liela daļa cilveku, kas ieņem vadošos amatus strādā vissmazāk, bet kā likums saņem visvairak, kapēc? Jo viņiem piemīt runas prasmes- pārliecināt darba devēju, ka viņam ir vajadzīga šī sadarbība, un tad lielāko dienas daļu var pavadīt pusdienu pārtraukumā, darot savas lietas, pļāpājot par dzīvi, u.t.t., bet no reālā darba tiek izdarīts ļoti maz, jebkurā gadījumā mazākā daļa, no tā, ko varētu izdarīt.

            Runājot par reputāciju, ir sakāmvārds: „par cilveku spriež pēc viņa darbiem”, Latvijā- par cilvēku vai uzņēmumu spriež par dzirdētajām baumām. Mums Latvijā ir unikāls portals 

http://www.sudzibas.lv

 , kapēc unikals, nēsmu dzirdējis par lidzīgiem portāliem citās valstīs, kas ieņem tādu popularitāti. Latvijas līmenī šis portāls ieņem popularitāti kādu  facebook.com iegūst pasauls līmenī, atšķirība tāda, facebook.com dibinātājs ir visiem zināms, un šis portāls pelna naudu ar veiksmīgu mārketinga ideju un reklāmas kampaņām, savukārt mūsu pašu sūdzības.lv pelna naudu par maksām, ko maksā cilvēki, kas ir nonakuši šaja portālā, lai viņus no sī portāla izņem, kā arī lieki minēt, ka dibinātaji šim uzņemumam ir anonīmi un tāda juridiskā adrese, jeb kontakti nepastāv, bet tas netraucē Latvijas televizijai atsaukties uz informaciju, kas ir pieejama šajā portālā, tas nekas, ka lielāko tiesu ieraksti šaja portālā ir anonīmi un izdomāti, jo šodien man ir garstāvoklis labs, viss būs kārtībā, bet rīt līs lietus, un tante bauskā, veikala man nepateiks „Labdien” un būs pilns ar ierakstiem šajā portālā, cik šī tante ir nepieklājīga, krāpniece utt. Kas ir reputācijas un cieņas aizkaršana un kā Latvijā tā tiek sodīta mēs nezinām, bet portāla dibinātāji zina, tapēc arī savas sūdzības ļauj rakstīt anonīmi, lai portāla reitings aug, jo publicētās informācijas autoram nesanāks nepatikšanas, jo mēs nezinām, kas viņš ir vēl, jo mazāk, mēs zinām konkrētās atsauksmes patiesos notikumus, jo lieki piebilst, ka cilvēks emociju iespaidā, nevienmēr rīkojas pareizi, bet drizāk impulsīvi. Var jau būt, tas mūs padara drosmīgākus interneta vidē un reālajā pasaulē ceļ mūsu pašapziņu, jo vienmēr taču vakarā var uzrakstīt kādu anonīmu atsauksmi, neviss pateikt dzīvē, kas tieši nepatīk un kā risināt šo problēmu.

            Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka šis ir tikai mans viedoklis, kuru var oponēt, piekrist, un izsmiet, bet nu, tas ir īsumā, par to, ar ko es visvairak esmu saskāries attīstot savu biznesu Latvijā. Mani aicina vadīt seminārus Tallinā, un ik pa laikam braucu piedalīties un vadīt seminārus Anglijā vai Īrijā, par tēmu mazo biznesu attīstība, veiksmīgs ieguldijums biznesā un līdzigām tēmām, un ticiet man, tur cilvēku domāšana aug un atīstās, jo viņi ir uz pareizā ceļa, un viņi sadarbojas ar valsti. Latvijā, mēs esam kā,( varbūt neveiksmīgs salīdzinājums, bet galvenā ir doma), Aitu bars, kuram ir savs gans, kas izvelas ganību virzienu, ilgumu un dažreiz arī indivīdu likteni. 

Ar cieņu,

Daloties savos iespaidos,

Rihards ČERKOVSKIS

Foto: Agnis Šmits