Kā bērniem pastāstīt par Eirovīzijas uzvarētāju?

Mums mājās, piemēram, bija šāda ļoti polarizējoša un tradicionālās vērtības izaicinoša saruna:

Sofija: Mammu, a kāpēc tai tantei ir bārda?

Es: Nu cilvēki ir dažādi un šim onkulim ar bārdu gribējās uzvilkt skaistu, greznu kleitu, lai uzkāptu uz skatuves un nodziedātu dziesmu. Un viņš nolēma nenoskūt bārdu, jo tā arī ir tāda skaista.

Sofija: Ā. Mammu, a tu man uz dzimšanas dienu nopirksi spīdīgu kleitu?

Es: Paskatīsimies, tad jau redzēs.

Tā šī saruna beidzās. Ja godīgi, daudz lielākas un nopietnākas sarunas mums ir bijušas par to, ka nav tādu "meiteņu" un "puiku" krāsu. Man kaut kā šķiet, ka par to, ka mākslinieks spēlējas ar dzimumu lomām, ar bērniem nav jātaisa Lielā saruna. Un šī uzvara nav nekāds uzbrukums tradicionālajām vērtībām un patiesībā jau arī nav nekāda Lielā LGBTQ kopienas uzvara. Mākslinieki vienmēr ir drīkstējuši iziet ārpus tradicionālajām dzimumu lomām. Un kaut kā neviens taču nešausminājās par Skaidrīti Krāniņu un Mildiņu Nabiņu? Vai nešausminās par Verku Serdjučku? Un kā ar filmām, piemēram, "Some like it Hot?". Tad kādēļ ir tik ļoti sāpīgi redzēt Koņčitu Vurst kā Eirovīzijas uzvarētāju?

Atbilžu ir daudz, dažas no tām ir politiskas, dažas vienkārši pazīme, ka cilvēks nespēj kritiski domāt. Transpersonas ir viena no neaizsargātākajām grupām sabiedrībā, jo ikdienā, ne tikai uz skatuves izaicina vienkāršo dalījumu divās kastītēs - sievietēs un vīriešos. Un cilvēkiem patīk, ja cilvēki ielien katrs savā kastītē, bet tie, par kuriem nav skaidrs, kurā kastītē viņi iederētos, rada diskomfortu. Jo liek domāt. Un dažiem domāšana izraisa dusmas.

Par tradicionālajām vērtībām pat vispār negribas runāt. Hercogs Jēkabs vispār nēsāja zeķubikses ar zeltītām bantītēm, ko nu?!

Tiem, kuri nav redzējuši Eirovīzija 2014 uzvarētāju Končitu

Atmiņas atsvaidzināšanai - Skaidrīte Krāniņa un Mildiņa Nabiņa