Pateicība par cilvēcību

Vakar, kad gatavoju rakstu publicēšanai, pati biju novesta līdz asarām, kad kamols kaklā jūtams. Sajūtas pastiprinājās vēlāk - kad pie raksta parādījās daudzie komentāri - gan pozitīvie, gan nicinošie.

Lai gan sākumā šķita, ka lielākā daļa no komentētājiem ir gatavi ģimenei mest ar akmeņiem:"Sak, ko dzemdējat bērnus, ja nevarat viņus uzturēt? Ko tad nestrādājat? Ko gaidāt no valsts? Kāpēc nodokļu maksātājiem būtu jāuztur tādi cilvēki?". Biju šausmās par to, kur palicis cilvēciskums, sirsnība, iejūtība un virkne citu labo īpašību, ko tomēr nereti var piedēvēt tādai radībai kā cilvēks.

Tomēr situācija mainījās un komentāros arvien vairāk parādījās to cilvēku rakstītais, kas saprot ģimenes grūto situāciju un ir gatavi palīdzēt, reāli palīdzēt.

Pārdomu pēc šī raksta bija daudz un joprojām galvā turas to cilvēku rakstītais, kuri ar savām pārgudrībām tik nicinoši izteicās par ģimeni.

Vēlos norādīt, ka mēs neviens, pilnīgi neviens nezinām, kas ar mums var notikt pēc minūtes, stundas, dienas vai gada. Tā var būt slimība, stihija vai vēl kas cits, un tava iepriekšējā dzīve sagriežas kājām gaisā. Un, ja šajā brīdī nebūs pilnīgi neviens, kurš gatavs pasniegt roku, būs ļoti, ļoti bēdīgi. 

Pasaulē vienmēr ir dzīvojuši, dzīvo un dzīvos pārtikušāki, mazāk pārtikuši cilvēki, bet mēs visi esam piedzimuši kā cilvēki ar sirdi krūtīs. 

Šī ģimene jeb precīzāk mamma, iesūtot savu stāstu, nemaz nebija lūgusi pēc palīdzības, bet gan izteikusi vēlmi "izkratīt sirdi". Tas jau vien pierāda, cik ļoti vecāki paši pārdzīvo par radušos dzīves krīzi.

Un tie izteicieni par to, ka valstij nav jārūpējas par svešiem bērniem! Kādiem svešiem? Tie ir šīs valsts, mūsu Latvijas, pilsoņi, tie, kuri nākotnē strādājot, uzturēs mūs visus, kad būsim sasnieguši pensijas vecumu. Valstij ir pienākums rūpēties par savas valsts pilsoņiem, jo tie arī uztur valsti. Tāda nu tā iekārta ir. 

Komentāros bija ieteikumi ģimenei emigrēt uz sociāli aizsargātākām valstīm. Tas ir kārtējais ārprāts, ja valsts to pieļaus. Laikā, kad valstiski beidzot sākuši domāt, kā atgriezt savus pilsoņus dzimtenē, kārtējā dotos prom. Izskatās, ka konkrētajai ģimenei būtu nepieciešams viens liels atspēriens, un viņi atkal nostātos uz kājām. Un šo atspērienu var sniegt gan valsts, gan pašvaldība, gan līdzcilvēki. Konkrēta palīdzība virzībai uz priekšu, nevis atpakaļ. Jo - ja nav naudas e-talonam, tad diezin vai ģimene spēs dienas laikā sākt dzīvi laukos, iekpot dārzu un ieviest lopus, jo bērni ēst prasa ik pēc pāris stundām, nevis tad, kad būs iekārtota dzīve idilliskos laukos. Arī šādi ieteikumi bija.

Pasaulē vienmēr ir dzīvojuši, dzīvo un dzīvos pārtikušāki, mazāk pārtikuši cilvēki, bet mēs visi esam piedzimuši kā cilvēki ar sirdi krūtīs. Neļausim tai pārakmeņoties savā pārticībā, bet ļausim pukstēt ritmā, kādam tam vajadzētu būt tik saprātīgai būtnei kā cilvēks. 

Vēlreiz milzīgs paldies tiem vairāk nekā 30 cilvēkiem, kuri vēlas reāli palīdzēt 2 bērnu māmiņai.

Rakstu lasi šeit

Autore: Aija Rutka, portāla mammamuntetiem.lv redaktore.