Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet tie ar bērniem ir vienlīdzīgāki?
Kādu laiku atpakaļ daļu sabiedrības satricināja raksts, kurā sieviete ap plus/ mīnuss 30 atklāj savu stāstu par to, kā apkārtējie izdara uz viņu spiedienu un kaunina par to, ka...
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Kādu laiku atpakaļ daļu sabiedrības satricināja raksts, kurā sieviete ap plus/ mīnuss 30 atklāj savu stāstu par to, kā apkārtējie izdara uz viņu spiedienu un kaunina par to, ka viņa ir brīva, neatkarīga sieviete un lielākais grēks - viņai nav bērnu. (
Lasītākais
)
Viņas „aizstāvības runa”, man kā sievai un mātei likās diezgan diskutabla, bet ne par to ir šis stāsts. Man šis raksts atstāja iespaidu, ka tas ir izdomājums, lai vienkārši celtu portāla reitingu. Jo, nebūsim naivi - cilvēkiem patīk paplēsties par lietām, kur, patiesībā, nevienam nav taisnība.
Bet manas domas (par šādas situācijas iespējamību) mainījās dienā, kad pie pusdienu galda „paklačojāmies” ar kolēģi. Viņa (25 gadus veca, neprecējusies (ir kopdzīve ar vīrieti), nav bērnu, strādā, paralēli studē maģistratūrā) bija diezgan sašutusi par aizvadīto nedēļas nogali. Kopā ar draugu apmeklēja kristības un rezultātā gandrīz kļuva par dienas centrālo personu. Kāpēc? Jo tiklīdz viņa paņēma rokās bērnu, tā pret viņu pavērsās n-tie viedtālruņi ar ieslēgtām kamerām un to īpašnieki savstarpēji sasmējās: „Skatieties, skatieties, Katrīnai bērns rokā!” Uz ko viņa ar neizpratni atbildējusi, ka arī iepriekš viņa ir redzējusi mazus bērnus un ka pašai ir pat divi krustbērni. (Jāpiebilst, ka draugu loka vidējais vecums viņai ir nedaudz lielāks, kā pašai un viņa ir palikusi vienīgā neprecētā un bez bērniem. Citiem ir pat divi bērni.) Tālāk draugi ķērušies pie Katrīnas privātās dzīves ķidāšanas. Vai tad vēl nav bildināta? Un cik tad ilgi jau kopā ar mīļoto? „Ak, jau seši gadi? Nu ja neapprecēja līdz šim, tad neprecēs vispār, tad jau tāda sieva nav vajadzīga!”
Diezgan skumji. Bet cilvēki nezina, ka Katrīna ir bildināta. To grib parādīt ar simbolisko gredzentiņu pirkstā. Cilvēki nezina, ka pāris cītīgi krāj naudu dzīvokļa pirmajai iemaksai. Cilvēki nezina, ka šikas kāzas nav prioritāšu galvgalī, bet arī šo notikumu gribas atzīmēt tuvo lokā, kas tāpat izmaksā noteiktu naudas summu.
Un, domājot par šo atstāstu, atcerējos kādu skolas salidojumu. Stāvēju ar sen neredzēto draudzeni, vērojām cilvēkus, kā kurš mainījies, kuru atpazīstam, kuru grūtāk, līdz mūsu dialogam pievienojās klasesbiedrene un viņas māsa, kuras nebijām redzējušas, kopš pamatskolas izlaiduma. Sasveicinājāmies, pārmijām pieklājības frāzes un pirmais, ko klasesbiedrene pajautāja bija: „nu un kad tad jūs precēsieties un bērnus dzemdēsiet?” (Viņa divu bērnu māte, viņas māsa - trīs. Ģimenes stāvoklis, ja godīgi, neinteresē.) Mēs ar draudzeni bijām tik apstulbušas no jautājuma, ka pat smiekli nepaspēja uznākt no tā, cik prasti šis jautājums izskanēja.
Kad attapos no apstulbuma, tad pateicu, ka esmu precējusies un mājās divgadīgs puika. Uz ko atkal sekoja pārsteiguma pilns jautājums: „Tev ir bērns???” (nebūs pārspīlēts ar trīs jautājuma zīmēm) Tad gan es kļuvu pikta un paprasīju: „Kas tur tāds pārsteidzošs? Vai tad to nevar katra sieviete, kas kaut nedaudz papleš kājas?” (atvainojos, par nedaudz prastuma..) Gribēju jau uzjautāt pretī, kad tad viņas gatavojas iegūt augstāko izglītību? (Man bakalaurs, draudzenei maģistrs – mūsu klasesbiedrenei nepabeigta arodskola..) Bet kaut kā noturējos. Bet varbūt nevajadzēja..
Kolēģe pusdienu noslēgumā vēl noteica: „Jā, es saprotu, ka bērns ir sasniegums, bet vai tad es jau esmu tik veca, lai visiem būtu tiesības mani bakstīt par šiem jautājumiem?”
Es gribu viņai oponēt un gribu oponēt visiem vecākiem, kuri uzskata, ka viņiem ir tiesības, kādu mācīt dzīvot – bērns dzīvē nav sasniegums. Bērnu „uztaisīt” var jebkurš (nerunājot par atsevišķiem gadījumiem), bet izaudzināt par kārtīgu, līdzcietīgu atbildīgu cilvēku, kuram rodas dzīvē kāds mērķis un, uz kuru viņš arī tiecas, lūk, tā ir māksla.
Foto: www.shutterstock.com
