Pedofīlija. Bez emocijām par to runāt nav iespējams

Tiesa vienu no vīriešiem sodīja ar piespiedu darbu uz 240 stundām un probācijas uzraudzību uz vienu gadu, bet otru ar 200 stundu piespiedu darbu un arī probācijas uzraudzību. Abiem solidāri jāsamaksā kompensācija cietušajai - 1120 eiro, kā arī jāatmaksā valstij ar tiesāšanos un advokāta pakalpojumiem saistītie izdevumi - 201,97 eiro katram. 

Šī nav pirmā reize, kad sabiedrība ir neizpratnē par sodu pedofiliem. Par vienu no tiem esmu rakstījusi jau iepriekš pirms nedaudz vairāk kā gada. Lasi: Kā tā var būt, ka par piecgadīgas meitenes seksuālu izmantošanu piespriež nosacītu sodu?! Jāpiezīmē, ka drīz pēc šī gadījuma stājās spēkā noteikumi, kas paredz mazākus sodus. 

Vai šī nedaudz vairāk kā gada laikā kaut kas ir mainījies? Sabiedrības acīs - nekas. Vien sajūta, ka pedofilu paliek arvien vairāk un vairāk, tāpēc mammu, tētu un atbildīgu līdzcilvēku sauciens pēc lielākiem sodiem šķiet taisnīgs un nepieciešams. Lasi rakstu: "Kādi sodi pienākas par seksuālu izmantošanu un kādi - par pavešanu netiklībā?". Daži no tiem, maigi izsakoties, patiesi šķiet neadekvāti nodarītajam. Atsevišķi eksperti norāda, ka sabiedrība uz tiesas spriedumiem reaģē pārlieku emocionāli. Tomēr šī ir tēma, kur bez emocijām runāt nav iespējams...

Neatkarīgi no tā, vai dzimumnoziedzniekam tiek piespriesta reāla brīvības atņemšana, vai tikai nosacīts sods, agrāk vai vēlāk viņš nonāk Probācijas dienesta uzraudzībā, kas īsteno veselu pasākumu kopumu noziedznieka risku mazināšanā. Tas, protams, ir labi. Bet vienmēr var vaicāt - vai pietiekami?

Taisnības labad jāteic, ka Probācijas dienests nav vienīgā valsts iestāde, kurai jāuzņemas atbildība par situāciju. Dažkārt saziņa starpiestāžu līmenī ir tik vāja (un dažkārt nav skaidrs, kurai iestādei kas būtu jādara), ka var piedzīvot patiesus brīnumus. Kā var būt situācija, ka jauns vīrietis, kurš seksuāli izmantojis pāris gadus vecu diezgan tuvu radinieci, pēc cietumsoda izciešanas nonāk atpakaļ tajās pašās mājās, kur dzīvo šī radiniece. 

Līdzās personiskajai pieredzei kopš 2013. gada nogales esmu izgājusi īpašu apmācību Probācijas dienestā un biju iesaistījusies pilotprojektā „Atbildīguma un atbalsta apļi” kā brīvprātīgā. Projekts pašlaik ir noslēdzies un  paredzēja brīvprātīgo iesaistīšanos dzimumnoziedznieku pēc soda izciešanas integrācijai sabiedrībā, sniedzot tiem nepieciešamo atbalstu, kas mazina riskus atkārtota nozieguma izdarīšanai. Ir plānots nākotnē šādu instrumentu ieviest kā stabilu un regulāru palīgmetodi Probācijas dienesta darbam. Mans galvenais secinājums par šādiem atbalsta apļiem - tie ir ļoti vajadzīgi un noderīgi, jo runā par deviantas uzvedības apzināšanos un veicina dažādu sociālo prasmju attīstību, ko minējis ārsts psihoterapeits, psihiatrs Artūrs Utināns rakstā "Kas raksturo cilvēkus, kuri seksuāli izmanto bērnus? Pedofila portrets".

Psihiatri ir atzinuši, ka noziegumi pret dzimumneaizskaramību gandrīz vienmēr smagi ietekmē upuru garīgo un fizisko veselību. Ārvalstu pētījumi, un pieredze Latvijā norāda, ka šādus noziegumus izdarījušas personas bieži tos izdara atkārtoti. Ieslodzījums nav pietiekams iemesls, lai būtiski mazinātu atkārtotu dzimumnoziegumu veikšanu, tāpēc pateicoties „Taisnīguma atjaunošanas” (Restorative Justice) principa izplatībai pasaulē, aizvien biežāk tiek meklētas un attīstītas pieejas, kas iesaista sabiedrību darbā ar noziedzniekiem tai skaitā dzimumunoziedzniekiem.
Tajā pašā laikā cietuma sodiem, manuprāt, jābūt gana bargiem. Kā sarunā atzina par pedofiliju notiesātais - atkal nokļūt cietumā tomēr bail.

Jāpiemin, ka pavisam drīz Latvijā būs ieviesta elektroniskā uzraudzība, ko varēs piemēros arī dzimumnoziedzniekiem. 

Un trešais - jaunais cietums Olainē. Neformālās sarunās jomas speciālisti izsaka lielas cerības, ka jaunais cietums būs pilnīgi atšķirīgs gan iekšējās struktūras, gan funkcionalitātes ziņā. Tāpat esot plānots, ka tajā strādāšot labākie uzraudzības iestāžu darbinieki, sociālie darbinieki un psihologi. Arī pats darbs ar noziedzniekiem (tai skaitā izvarotājiem un pedofiliem) būšot atšķirīgāks un efektīvāks. 

Uzteicami plāni, kuru realizācija un ieviešana dzīvē var paņemt vēl vairākus gadus. Tomēr arī līdz tam gribas lai bērni un paši varam justies drošībā. 

Ko varam darīt mēs? 
Mācīt bērnus nekautrēties runāt par seksuālās (un jebkādas citas) vardarbības gadījumiem. 
Un tā vietā, lai rīkotu kampaņas pret abortiem, veltīt līdzekļus jau esošo bērnu aizsardzībai, aicinot arī līdzcilvēkus būt vērīgiem un ne-vienaldzīgiem, ja rodas aizdomas par bērnu seksuālu izmantošanu. Esmu personīgi dzirdējusi vairākus stāstus, kur cilvēki neko nav darījuši, lai arī zinājuši...

Mēs varam aicināt valdību pārskatīt pašreizējos soda mērus. Man joprojām nešķiet pareizi, ka par zādzībām pienākas lielāks sods nekā par bērnu seksuālu izmantošanu. Un, manuprāt, nav tik būtiski, kādā vārdā to dēvē - izvarošana vai pavešana netiklībā. Te arī psiholoģes skaidrojums, ka bērna dvēselei tas ir viens un tas pats (lasi rakstu: Pavešana netiklībā un izvarošana vienādi smagi iespaido bērna dzīvi, skaidro psiholoģe).

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore un Probācijas dienesta projekta "Atbildīguma un atbalsta apļi" brīvprātīgā

Foto: Agnis Šmits