Neizdot naudu par Lego konstruktoru, ja vēlies, lai bērns ir radošs?

Eksperimenta dalībnieki bija sadalīti divās grupās. Pirmajai tika iedota instrukcija, kurā soli pa solim parādīta konstruktora salikšana, savukārt otra grupa varēja izveidot no Lego klucīšiem to, ko paši vēlējās.

Pēc tam eksperimentā iesaistītajiem tika doti vairāki radoši uzdevumi, ar kuriem ievērojami labāk tika galā otrā grupa.  

Pētījuma autori Lego konstruktora būvēšanu pēc instrukcijas salīdzina ar kādas problēmas risinājuma meklēšanu Google tā vietā, lai izdomātu to pats.

Pētījuma veicēji uzsvēra, ka paliek vairāk to vecāku kuri sūdzas, ka komplekti ierobežojot bērnu iztēli, jo tiem pievienotas ļoti detalizētas salikšanas instrukcijas. Apjautāju vairākus vecākus, kuru bērnu krājumā arī ir Lego. Vieni bērni ar to spēlējas vairāk, citi mazāk. Vieni radošāk, citi vairāk pēc instrukcijām. Un man radās secinājums - cik radoši rotaļām pievēršas vecāki, tik radoši bērni spēlējas ar Lego. Mūsmājās lielie Legodraugi ir nepilnus piecus gadus vecais Noels un viņa tētis.

Redzot abus darbojoties ar šo konstruktoru, esmu secinājusi vairākas lietas:

1. Darboties pēc instrukcijām arī ir jāmāk. Mēs tomēr nedzīvojam uz vientuļas salas, kur katrs var darīt, kā vien tīk. Ir likumi un noteikumi, kas jāievēro. Ir daudzas situācijas, kur jārīkojas saskaņā ar zināmu kārtību - bērnudārzā, skolā, piesakoties studijām, maksājot internetbankā rēķinus, braucot pie stūres. Un tā bez gala. Tātad - spēja rīkoties pēc noteikumiem ir bezgala noderīga prasme. 

2. Pacietības trenēšana. Turpinot par instrukcijām - salikt Lego mašīnu vai zemūdens pasauli pēc instrukcijas nemaz nav tik vienkārši. Ir jāpēta un jāmeklē precīzas detaļas, kas jāsaliek noteiktā secībā. Un tas prasa zināmu gribasspēku un pacietību. Četrus piecus gadus veciem bērniem tas ir īsts pārbaudījums. 

3. Radošums pēc pilnas programmas. Kad Lego pamatkomplekts ir salikts, pienāk laiks arī radošumam. Cilvēciņiem pēkšņi vairs nevajag traktoru un policijas auto, bet, piemēram, ceļamkrānu. Un te palīgā nāk tētis (vai jebkurš cits pieaugušais), kurš parāda, kā no esošajiem materiāliem uzbūvēt ceļamkrānu, zemūdeni vai īpašu lidaparātu. Ir visai naivi gaidīt, ka bērns to iemācīsies pats, viņam tomēr nav tādas zināšanu bagāžas kā pieaugušajiem. Pēc kāda laika, kas pavadīts kopīgās rotaļās, bērns jau pats sāks darināt tā brīža aktualitātēm noderīgas lietas, nepērkot jaunus komplektus - zālespļāvējus, šķūres un dažādu vajadzību ēkas.

4. Zināšanu krātuve. Spēlējoties ar Lego, tētis Noelam izstāsta daudzas lietas - kas notiek kosmosā, kas dzīvo zem ūdens, kā darbojas vulkāns, kas jāņem vērā, lai ceļamkrāns negāztos, bet pildītu savu uzdevumu. 

5. Iespēja izspēlēt dažādas situācijas. Ikdienā daudz ar dēlu runājam par sadzīvē redzamām situācijām. Ko dara ātrā palīdzība, kādus uzdevumus veic policija, kādēļ zaglis dara savus slikto darbus, kā ir pieņemts uzvesties sabiedriskās vietās un kādi noteikumi jāievēro uz ceļa. Veidojot Lego pasauli un iedzīvinot raksturus mazajos cilvēciņos ir iespēja uzzināt, ko no ikdienā runātā bērns ir sapratis un kā viņš vispār saredz pasauli sev apkārt. 

6. Kopā pavadītais laiks. Neesmu pārliecināta, vai šis punkts prasās pēc komentāra. Kvalitatīvi kopā pavadīt slaiks bērnam nozīmē tik daudz!

7. Un visbeidzot - Lego ir neticami kvalitatīva rotaļlieta. Tā iztur visdažādākos eksperimentus. Detaļas ļoti labi turas kopā un nelūzt arī tad, ja gadās uzkāpt tai ar kāju. 

FOTO: Lego cilvēciņš lidojumā ar hēlija balonu. Pirmajā dienā viņam pie kājām bija piestiprināt papildus smagumi. Otrā dienā, kad balonā hēlija vairs nebija tik daudz, smagumus nācās noņemt, lai cilvēciņš spētu turēties gaisā. Bija iemesls parunāt ar gandrīz piecgadnieku par zemes pievilkšanas spēku, hēliju, kas ir vieglāks par gaisu un jautājumu, cik balonu vajadzētu, lai gaisā paceltos 17 kilogramus smags bērns. 

Es viennozīmīgi esmu par Lego. Un galvenais - par radošiem vecākiem. 

Protams, ir bezgala daudz citu variantu, kā veicināt bērnos radošumu, taču vainot Lego, par to, ka konstruktors nespēj pildīt vecāku funkcijas, ir mazliet pārspīlēti. 

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore