Es arī esmu tikai cilvēks! - psiholoģe un deju pasniedzēja skaidro, kāpēc nodarbībā bērnu “turēja” aiz auss

Situācija:
Salaspilī 3 līdz 4 gadus veciem bērniem ir tautas deju pulciņš, ko septembra otrajā pusē sāka apmeklēt arī divi bērnudārza biedri – trīsarpus gadus veci bērnudārza biedri. Pēc trešās apmeklētās deju nodarbības viena zēna mamma pamanīja, ka dēlam ir sarkana auss, un pats puika vienās asarās - skolotāja rāvusi ausi. Arī otrs puisēns apstiprināja notikušo. Tā kā pa to laiku bija sākusies nodarbība nākamajai grupiņai, mamma nolēma ar skolotāju parunāt nākamajā reizē. Pienāca nākamās nodarbības diena. Kāpēc dēlam plēsāt ausi? Jo viņš neklausīja un neizrādīja cieņu, nemaz neslēpusi skolotāja. 

Mamma pieņēmusi lēmumu – bērnu uz dejošanu vairs nelaist. Tomēr jautājums paliek - kā tā var būt, ka dejošanas skolotāja, kura, kā izrādās lepojas arī ar psiholoģes izglītību un PEP (pirmā emocionālā palīdzība) mammas praksi, var šādi rīkoties.

Vaicāju arī pašai skolotājai, psiholoģei un PEP mammai Dacei Čiblei viedokli par notikušo. “Jums ir uzskats, ja man ir profesija psihologs, tad es uzreiz esmu ideāla un man nevarētu būt savādāka veida darbības?” man atjautā Dace un piekrīt izklāstīt savu versiju. 

“Tas bērns nāca uz dejošanu vairākas nedēļas. Īstenībā problēmas ar viņu bijušas vienmēr. Viņa uzvedība izpaudās tā, ka viņš pilnībā nerespektēja grupas noteikumus. Grupā viņi vienlaikus ir 25 bērni. Noteikumi katru reizi tiek izrunāti, un viņi tos ļoti labi zina. Nodarbībās viņš skrēja apkārt, krita gar zemi, izpildīja visādas skaņas. Vārdu sakot, traucēja strādāt visiem. Konkrētajā dienā situācija bija tāda, ka es jau viņu biju paņēmusi aiz rokas un visu izrunājusi. Un tad, kad bērniem vajadzēja sākt kustēties pa apli, tas, ko viņš sāka darīt – grūstīt pārējos bērnus. Tas bija mirklis, kad es viņam teicu - stop, nodarbībā mēs tā nedarām. Strādājot grupā, mēs nevaram tikai koncentrēties uz vienu bērnu, man ir jādomā arī par pārējiem,” par savu taisnību pārliecināta ir psiholoģe. 

Es: “Vai auss paraustīšana mainīja situāciju?”
Dace: “Jā, mainīja.”
Es: “Jo bērns vairs neiet uz dejošanu?” 
Dace: “Bērns droši vien kaut kādā brīdī ir pieņēmis, ka šī nav vieta, kur var darīt visu, ko vien gribi.” 
Es: “Vai arī mamma izlēmusi, ka dēlu vairs nevedīs?”
Dace: “Jā, runājām ar mammu, un viņa, acīmredzot, ir pieņēmusi šo lēmumu, ka nevedīs. Un tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Es nesaku, ka es rīkojos pareizi, es apzinos, ka tā nebija labākā rīcība, bet tajā mirklī es darīju to, kas man likās, ko es varu darīt, lai pārējiem bērniem nejauktu nodarbību, jo pārējie nav vainīgi, ka grupā ir viens, kurš to dezorganizē. Es jau teicu, ka neviens nav ideāls, es arī esmu tikai cilvēks. Tāpat es nesaku, ka tā ir pirmā reize, lai gan mani izvest no pacietības ir visai grūti. Es neuzvelkos ātri. Tas nenotiek ne vienā nodarbībā, ne piecu minūšu laikā. Tas ir bijis pietiekami ilgstoši un sistemātiski. Es vienmēr saku vecākiem, ka mēs visi esam cilvēki, ka tajā dienā bijusi situācija, kur rīkojamies pārāk emocionāli, bet ir arī kādi apstākļi, kas to nosaka. Un šajā brīdī es uzskatīju, ka tie pārējie 25 bērni arī nav vainīgi – viņi ir atnākuši strādāt. Es nevaru atļaut, ka viens bērns dezorganizē visu situāciju.”

Es: “Vai tiešām bērns ir pelnījis, ka viņu tāpēc fiziski iespaido?”
Dace: “Es tomēr tam negribētu piekrist – es neraustīju viņu aiz auss. Es piekrītu, ka es piegāju viņu paņēmu un turēju aiz auss. Tas, ka viņš iespējams berzēja un tā palika sarkana – jā, iespējams. Bet es nepiekrītu tam, ka es viņu rāvu aiz auss.” 

Sarunu beidzam ar speciālistes atziņu, ka līdz galam pareizi nav rīkojusies. Vai viņas nožēla ir patiesa un no sirds, atļaušos nevērtēt...

Un neatbildēts paliek jautājums, vai deju skolotāja neredzēja nevienu adekvātu variantu, kā situāciju risināt. Kaut vai tik vienkārši kā aprunāties ar mammu par tālākiem risinājumiem jau pēc pirmās nodarbības, kurā deju pasniedzēja konstatēja disciplīnas problēmas?

Iespējamos pareizos rīcības variantus vaicāju skolu psihologam Edmundam Vanagam. Viņš vispirms pauda nožēlu, ka deju skolotāja, kura var lepoties ar psiholoģes izglītību bērnu disciplinēšanai izmanto vardarbību, kas arī pārējos bērnos var radīt nesapratni un bailes, ka arī viņi ir apdraudēti. Psihologs Vanags teorētiski pieļauj, ka pieaugušajiem kādu apstākļu dēļ var gadīties impulsīvi nodarīt pāri bērnam, taču rīcībai pēc tam ir jābūt citādākai. Tā vietā, lai vainotu bērnu sistemātiskā disciplīnas pārkāpšanā, nodarbības vadītājai vajadzēja atvainoties bērnam, kā arī pašai par situāciju izstāstīt zēna mammai.

Tajā pašā laikā Edmunds Vanags uzsver, ka psiholoģei un deju skolotājai ir jābūt pietiekami kompetentai, lai līdz auss raustīšanai nemaz nenonāktu. Ko varēja darīt citādāk?

• Jau pēc pirmās, otrās nodarbības, kad konstatēja bērna grūtības koncentrēties visai nodarbībai, runāt par to ar zēna mammu un piedāvāt kādus risinājumus, piemēram, puisim piedalīties daļā nodarbības, kamēr pierod pie deju stundas ritma un kārtības. 
• Konkrētajā nodarbībā, ja bērns ir grūstījis citus vienaudžus, parūpēties par pārējo drošību, mierīgi novedot zēnu malā un dažas minūtes uzdodot viņam kādu citu uzdevumu. 
• Ja bērnam ir bijusi dusmu lēkme, nodarbības vadītāja varēja puiku mierīgi, bet stingri apņemt ap pleciem, kamēr zēns nomierinās. 

Lai kādu risinājumu nodarbības vadītāja izvēlētos, tas nekādā gadījumā nedrīkst būt vardarbīgs. 

Nobeigumā citēšu otra puisēna mammu: "Mūsdienās daudz runā par to, ka bērnus pērt ir slikti, ka arī purināšana un uzkliegšana ir vardarbība, un šīs darbības tiek asi nosodītas (un tas ir pareizi). Arī minētā skolotāja ir publiski izteikusies par bērnu vardarbības tematu un ikdienā nodarbojas ar vecāku izglītošanu bērnu emocionālajā audzināšanā. Un te parādās - klausieties manos vārdos, neskatieties darbos."

Un te vairāki vērtīgi raksti, kas tapuši mūsu, Mmamamuntetiem.lv, kampaņas par bērnu disciplinēšanu bez vardarbīgā metodēm "Necel roku!" ietvaros:

Kā disciplinēt bērnu bez kliegšanas un sišanas

Disciplinēšana nav tas pats, kas sodīšana. Svarīgi par bērnu audzināšanu

Kāpēc bērnam nepieciešama disciplīna?

Nepērt bērnu dažreiz ir grūti; kā iemācīties jaunu uzvedību attieksmē pret bērnu

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore  

Foto: Shutterstock.com