Muzejs. Ļaujiet bērniem kaut ko arī aptaustīt!

Muzejs rīko arī īpašus izglītojošus pasākumus bērniem. Tā kā par šo piedāvājumu nebiju iepriekš uzzinājusi, sestdienas aktivitāti nokavējām. Nekas - muzeja ekspozīcijas ir izkārtotas trīs stāvos, līdz ar to tāpat ir daudz ko redzēt. Arī piecgadniekam. Ekspozīcijas izkārtotas vēsturiskā secībā - senākie laiki ēkas otrajā stāvā, jaunākie - ceturtajā.

Latvijas muzeji mazpamazām pārņem ārvalstu praksi, ieviešot modernās tehnoloģijas - atsevišķās vietās ir skārienjutīgie ekrāni, kur var skatīties izglītojošas un izzinošas filmas par dažādām tēmām. Tik viena bēda - tā kā kopumā sanāk staigāt daudz, prasās pie ekrāniem kādu sēdeklīti, kur piemesties, jo filmas ir pagaras (tajā pašā laikā interesantas!). Ekrāni arī diezgan augstu, bērnu sanāk turēt rokās, lai labāk redzētu. 

Latvijā sabiedriskajā telpā daudz dzirdētas runas, ka muzeji jāpadara pēc iespējas saistošāki ikvienam apmeklētājam, tostarp bērnam. Ir muzeji, kam ar šo jautājumu veicas labāk, bet ir muzeji, kas par bērniem nemaz nav tik daudz padomājuši. Jā, ir īpaša izglītojošā programma, kad bērniem dod darba lapas, iespēju pazīmēt, paklausīties kādus stāstus bērniem piemērotākā valodā, bet ko bērnam darīt pārējā muzejā vai laikā, kad šādu nodarbību nav? Jā, piekrītu, bērniem jāmācās būt pacietīgiem un spējīgiem skatīties ar acīm, taču arī pieaugušajiem nereti gribas pieskarties kokam, metālam vai audumam. 

Mans piecgadnieks ir "likumpaklausīgs" - ja redz nosvītrotās plaukstas zīmi, eksponātus neaiztiek, ja redz priekšā aizvilkto auklu, pāri nerāpsies, taču, ja pašā deguna galā ir rūnu akmens, roka stiepjas automātiski, lai tam pieskartos. Starp citu, arī man. Muzeja tante uzreiz klāt - ar rokām,bērniņ, neaiztikt. Tas nekas, ka aizliedzošās zīmes pie akmens nebija, un tas nekas, ka pie akmens rakstīts - atdarinājums. 

Ierosinājums - varbūt ir vērts vairākiem eksponātiem pagatavot dažādus aptaustāmus atdarinājumus, lai bērniem tomēr ir iespēja arī pieskarties vēsturei? Runājot par jaunākiem laikiem, lūgt cilvēkus atnest vecos radio, padomju laika rotaļlietas, apģērbu, lai bērni var ne tikai pagrozīt pogas un paspēlēties, bet arī pielaikot cepures un iejusties senāko laiku noskaņās. 

Īpaši aktuāli tas būtu ekspozīcijās par Latvijas tapšanu un Padomju laikiem - tur pieaugušajiem ir daudz lasāmā, bet bērni tikmēr neko nedrīkst darīt, vien stāvēt un skatīties pie sienām bildes. 

Lai nepiebradātu telpas, ņēmām līdzi maiņas apavus un, priotams, ģērbtuvē atstājām biezās bikses un jakas. Godīgi sakot, nosalām. 

Bet kopumā muzejs ir interesants un informācijas bagāts. Nākamais, ko tuvākajā laikā plānojam apmeklēt ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Noels grib redzēt kaulus. 

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore  

Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arhīvs