Mācēt pateikt "nē". Un arī akceptēt

Tas attiecas uz visdažādākajām situācijām - ja vienaudži aicina pievienoties nedarbos, ja pieaugušie mudina uz kādām bērnam nepieņemamām lietām, ja intuīcija saka priekšā, ka notiekošajā situācijā kaut kas īsti nav kārtībā, ja vienaudži vai pieaugušie izmanto sliktos pieskārienus. 

Kāpēc man tieši tas šķiet tik aktuāli? Nereti ar draudzenēm pārrunājam pavisam ikdienišķas pieaugušo cilvēku situācijas:

* uz nedēļas nogali aicina ciemos vecāki, ar kuriem nav pārāk labas attiecības;

* paziņa, kurš regulāri maina darbu, lūdz aizdot pārdesmit eiro;

* māsīca saka, ka atvedīs uz brīvdienām savu bērnu pie tavējiem;

* vīramāte neatlaidīgi atgādina, ka mazbērnam jāuzsāk mācības mūzikas skolā; 

* vecmāmiņa uzstāj, ka siltumnīca jāstāda, lai gan pati vairs to apkopt nespēj, un palīgi dzīvo 20 km attālumā.

Gribas pateikt "nē". Bet kaut kā nesanāk. Daudzas lietas izdarām "mīļā miera" un "nav, ko lekties" labad. Papukstam, samierināmies un izdarām pretēji savām vēlmēm un sajūtām. 

Lai pateiktu "nē", jābūt stiprai personībai. Un stipra personība sākas no stipriem un gudriem vecākiem.

Pieredze rāda, ka dzīvē arī daudziem bērniem ar "nē" teikšanu ir pavisam grūti. Lai pateiktu "nē", jābūt stiprai personībai. Un stipra personība sākas no stipriem un gudriem vecākiem. Tādiem, kas ne tikai paši nebaidās bez attaisnošanās sacīt "nē", bet arī ļauj šo maģisko vārdu lietot bērniem. Un pats galvenais - to arī akceptē. 

"Negribi krāsot ar zīmuļiem? Labi, ņem ūdenskrāsas! Nevēlies kājās šīs zeķes? Labi, aizej uz savu istabu un skapī sameklē tādas, kas patīk labāk. Ja nevēlies zupu, varu piedāvāt sautētus dārzeņus," draudzene pavisam viegli akceptē 2,5 gadus vecās meitas "nē".  Viņas brālis izsaka brīdinošas piezīmes - tā tu viņu galīgi izlaidīsi. 

Es audzinu dēlu. Un daudz domāju, kā izaudzināt personību, kura spēj pateikt pateikt "nē". Šobrīd viņš ir mazs zēns, kurš jāsargā no sliktiem pieaugušajiem. Taču viņš izaugs. Un pats būs pieaugušais. Tādēļ man ne mazāk svarīgi šķiet iemācīt arī sadzirdēt, ja "nē" saka kāds cits. Ne tikai sadzirdēt, bet arī akceptēt. Neplānoju izgudrot velosipēdu no jauna, sakot, ka bērni IR vecāku spogulis. Ja kādreiz lūdzu dēlam atnest no virtuves šķēres, bet viņš saka, ka šobrīd aizņemts rotaļās, es eju pakaļ pati. Bez dusmām un pārmetumiem, ar cieņu un respektu. Un lūdzu - nejauksim ar daudz nosodīto visatļautību. Šis nav stāsts par to. Es arī mēdzu būt aizņemta, nogurusi vai vienkārši uznācis slinkums, kā dēļ atsaku pankūku cepšanu, vietā piedāvājot sviestmaizi. 

Laika gaitā esam publicējuši daudzus labus rakstus par cieņpilnu attiecību veidošanu ar bērniem. Te daži no tiem: 

Par sevi pārliecināts un drošs bērns - neērts sabiedrībai un vecākiem

Kā bērnu audzināt par veiksmīgu un brīvu cilvēku? Stāsta profesore Gunta Ancāne

Idejiski pērienu neatbalstām, bet praktiski - kā audzināt bērnu savādāk?

Kur rodas nežēlīgi un vardarbīgi bērni? Meklē cēloni savā ģimenē!

Un te neliels ieskats, ko redzējām un piedzīvojām Džimbas drošības skolā. 

FOTO: Džimbas drošības skolas istabās bērni veic dažādus uzdevumus, kuriem ir viens virsuzdevums - drošība. 

FOTO: Svarīgākie likumi sarakstīti uz sienas. Sarunas arī par to, kā nosaukt ķermeņa intīmās vietiņas.

FOTO: Labos noslēpumus nestāstā, sliktos - stāstām. 

FOTO: Džimbas drošības noteikumu puzlis. Vēlāk saņemam dāvanā šādu plakātu, kas nu mājās pielīmēts pie sienas goda vietā. 

Autore: Audra Šauere, mammamuntetiem.lv redaktore