Cik E vielu ir bērnu kultūrā? Viedoklis par bērniem paredzētās kultūras kvalitāti

Bērnu saskarsme ar kultūru ir mūsu sabiedrībā maz diskutēts temats – atbildība par to tiek novelta uz vecāku pleciem. Lai arī cik personiski svarīgs būtu manu dēlu kultūras redzesloks, es labprāt ieklausītos kultūrpolitiķu, izglītības speciālistu, mākslas pedagogu, sociālo darbinieku profesionālajos viedokļos par tēmu – bērnu kultūras piedāvājuma kvalitāte. Manuprāt, izkopta gaume ir sabiedriska vērtība. Aktuālās diskusijas par to, ko bērns ēd skolas ēdnīcā un cik E vielas atrodamas mazuļu izstrādājumos, būtu jāpapildina ar tēmu, kādus mākslas produktus bērni ikdienā lieto.
 

Reālu gadījumu, kad bērns ir bijis traucējošs vai mazsvarīgs kultūras pasākuma elements, ir daudz. Viens no pārvaramajiem izaicinājumiem, kas aktuāls piedāvājuma veidošanā mūsdienu bērniem, ir formālisms – ķeksīša dēļ tiek atļauti notikumi, kuri tikai aptuveni ir ietilpināmi kultūras rāmjos. Sekas ilustrē izteiksmīgs piemērs. Lieliskais liepājnieku ceļojošais leļļu teātris "Maska", kas regulāri spēlē izrādes Īrijā, Dānijā, Francijā, Čehijā, Krievijā un citviet, vienlaikus brauc arī uz attāliem Latvijas ciematiem, mākslas notikuma pašaizliedzības vārdā dažkārt saņemot maksu kartupeļu maisos, un viņi telefoniski dzird atteikumu ar iemeslu: "Nē, mūsu dārziņā leļļu teātri nevajag, mums jau pagājušo mēnesi bija. Ko tādu redzēt negribam." Jājautā, kas sagroza priekšstatu par leļļu teātri un mākslu bērniem jau pirmsskolas izglītības iestādē? Viena aktiera vairāku leļļu kustināšana ierakstītas fonogrammas pavadījumā vai lētu dziesmiņu pastrinkšķināšana ar skatītāju līdzplaukšķināšanu – vai ar to jāveido sākotnējais estētiskais priekšstats?

Pirmsskolas izglītības iestādēs iedzīvojies ļoti ērts modelis – teātri piebrauc klāt, biļetes lētas. Taču trupas galvenokārt koncentrējas uz "vieglu naudu", ne vienmēr piedāvājot godīgu māksliniecisku darbu.

Zinu māksliniekus, kuri apbraukā reģionus un regulāri piepelnās, saņemot skaidrā naudā tik, cik vajag izdzīvošanai. Vecāku maksātie septiņdesmit centi vai viens eiro izdara savu. Ja bērnudārzs ir apmierināts par formāla pasākuma notikšanu, tad neapmierināti jūtas tie mākslinieki, kurus satrauc neatgriezeniski sabojāts iespaids par kultūru bez garīga satura. Formālu pieeju apliecina arī stīvēšanās māmiņu starpā par to, cik lielai un cik saldai jābūt paciņai Ziemassvētkos katram bērnam, kas pamazām kļūst par pretrunīgu dāvanu, jo, no vienas puses, našķi ir kaitīgi, bet, no otras puses, tie ir obligāts atribūts, kas iemieso svētku sajūtu. Arī telpu dekorēšana un kostīmu īrēšana nereti tiek izmantota kā vecāku rocības sacensība, izceļot ārējās vērtības, nevis pasākuma saturu. Vēl bērniem veltītā kultūra slimo ar akciju sindromu – svētkus bērniem pasniedz divreiz gadā, proti, Ziemassvētkos un Lieldienās. Visdīvainākā ir trešā reize jūnija pirmajā dienā, ko par atvērtu bērniem iezīmē starptautisku notikumu kalendārs, kas itin bieži aizpildās (nevis piepildās) oficiāli un tukši.

Igaunijā ar kultūras piedāvājumu jaunākajai auditorijai ir līdzīgi. Aktiepirmsskolas izglītības iestādēs iedzīvojies ļoti ērts modelis – teātri piebrauc klāt, biļetes lētas. Taču trupas galvenokārt koncentrējas uz "vieglu naudu", ne vienmēr piedāvājot godīgu māksliniecisku darbu.ris un režisors Kaido Ranniks, kurš Igaunijā pārstāv Starptautisko bērnu un jauniešu profesionāļu asociāciju, atzīst, ka  Igaunijas Kultūras fondā iecerēta programma "Pirmsskolas teātris" ar mērķi – profesionālu (ar to saprotot kvalitatīvu) teātru pieejamība visiem pirmsskolas bērniem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas vai sociālās izcelsmes. Tā atbrīvotu vecākus no pienākuma maksāt par kaut ko, ko viņi neredz un neizvēlas, tas atvieglotu skolotāja izvēli – pieņemt vai nepieņemt apšaubāmus kultūras piedāvājumus.

Tā kā neatradu datus (ne statistiskus, ne analītiskus) par Latvijā iesaistīto skolēnu, bērnu un jauniešu skaitu kultūras un mākslas pasākumos, veicu mazu pētījumu ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektam "Mobilo izrāžu datubāzes izveide". Izsūtot 52 respondentiem – izglītības iestādēm (Alūksnes, Jelgavas, Krāslavas, Valkas, Talsu, Tukuma, Liepājas, Jēkabpils, Rīgas, Madonas, Rēzeknes, Gulbenes pilsētās un novados) – anketas, atpakaļ saņēmu informāciju no divdesmit trim respondentiem – skolām. Atbildes raksturo situāciju – mākslinieki paši meklē kontaktus un piedāvā savus priekšnesumus. Viss atkarīgs no maksātspējas. Repertuāra vērtējumā lielākā daļa skolotāju uzskata par vēlamu saskaņotību ar mācību programmu. Žanra ziņā vēlamākās ir koncerta un izrāžu formas, vismazāk – cirks. Respondenti vairumā vērtē pozitīvāk, ja profesionālās mākslas priekšnesumi viesojas skolā. Desmit aptaujātie atbild, ka nepieciešams reģionāls koordinācijas centrs, kas palīdzētu organizēt un novērtēt profesionālo priekšnesumu. Divdesmit anketās ir komentēti labas sadarbības priekšnoteikumi, par tādiem minot priekšnesumu saistību ar mācību programmām, finansējumu no valsts, piedāvājuma nodrošināšanu un skolu informēšanu. Kā vēlami priekšnoteikumi minēti: savlaicīga plānošana, tikšanās, semināri, informācija par piedāvātajām iespējām (repertuārs, samaksa), mākslinieku kontakttālruņi.  Secinājums – skolotāji nevērtē profesionālās kvalitātes līmeni. Skolas principā neuzskata par savu prioritāti uzdevumu organizēt priekšnesumu pieejamību saviem audzēkņiem, uzskatot, ka bērnu estētisko audzināšanu nodrošina skolēnu mākslinieciskā pašdarbība.
 

Aprunājoties ar aktīvi ceļojošām trupām, izrāžu pieredze uzrāda tendenci kvalitatīvas (ne-izklaidējoša, ne-vienkāršota) mākslas izzušanai no skolu, bērnudārzu un kultūras namu pieprasījuma. Tas ir satraucoši, jo pilnvērtīga kultūras fakta vērtība ir emocionāli audzinoša. Skatuves priekšnesuma vērojumā bērni iemiesojas varoņos, iekšēji atkārto emocijas, izdzīvo situācijas un izspēlē attiecības. Dzīvā saskarsme spēj izkonkurēt ietekmīgāko brīvā laika konkurentu – internetu. Pēc maniem novērojumiem, tik populārie ārzemju tehnikas muzeji, arī Latvijas Dabas muzejs u.c., ar atraktivitāti un spēles elementiem pārliecinoši piesaista bērnus un jauniešus dažādos vecumposmos.
 

Profesionālo teātru piedāvājums bērniem visos vecumposmos ir skaitliski nepietiekams. Būtisks izaicinājums ir komerciālā puse, kas iespaido kvalitātes vērtības. Ja izdevīgums prasa lielās zāles formas, kas piepilda kasi un atmaksā ieguldītos līdzekļus, tad bērniem izpaliek personiski pārdzīvoti "tuvie" iespaidi. Ja viņi saskaras ar kaut ko formālu, tad neapgūst tos kultūras refleksus, kas darbojas kā nepieciešamība pēc estētiskā un ētiskā piepildījuma ikdienā un svētkos. Arī izmaksu samazināšana ved pie vienkāršošanas,  piemēram, bērnu teātris "Rībēja mute", kas darbojās VEF kultūras pilī, uzsāka praksi piesaistīt amatierus un izmantoja bērnu pašdarbību, līdz diemžēl tik veiksmīgā kultūras koncepta dzīvotspēja beidzās. Skatuves priekšnesums ir resursu ietilpīgs ar audiovizuālo tēlainību, ar dzīvu mākslinieka darbu. Ja muzeji var atļauties pirmsskolas vecuma apmeklētajam ieeju bez maksas, tad Latvijas Leļļu teātrī lētākā biļete ir 6 EUR – un bērns viens pats uz teātri neiet.
 

Šobrīd par peļņas mērķiem liecina izklaides žanra palielināšanās – izrādes bērniem bieži vien ir muzikālas, tajos dramatisko darbību aizstāj dziesmas, dziesmiņas un deju numuri. Šādi uzvedumi liek skatītājam atpūsties no domām vai emocionāla sasprindzinājuma, neprasa ne līdzjušanu, ne līdzdomāšanu. Pasākumi visbiežāk ir estētiski glīti, sakārtoti harmoniskās mizanscēnās, publikai bez pieredzes liekot pārprast, ka kultūra ir ārēji dekoratīva un ka attiecību nianšu, sarežģījumu, izvēles grūtību nemaz nav vai tās nav iespējams atveidot. Ir tikai ievads un laimīgās beigas. Ja Bērnu literatūras lasīšanas žūrijas bibliotēkās jau ilgstoši aktualizē jautājumu par labas grāmatas kvalitātēm, par lasīšanas procesu, kas attīsta spriestspēju, iejušanās spēju, pieredzes paplašinājumu, tad diskusijas par skatuves mākslu, kas kompleksi uzrunā visas cilvēka maņas, nav. Nenovērtēts mākslinieku darbs bērnu auditorijai, piesaistot kultūrai un mākslai ilg-lietotāju – skatītāju, apmeklētāju, kas, reiz noticējis, atgriezīsies bibliotēkā, muzejā, izstāžu un koncertzālē.Uztrauc, piemēram, pērn nenovērtētais Siguldas opermūzikas svētku pasākums, konkrēti, "Zelta zirga" operas iestudējuma bija žēl ne tikai lietus dēļ, bet arī tāpēc, ka Jāņa Kurševa brīnišķīgais Antiņa izpildījums un Reiņa Dzudzilo izcilā scenogrāfija bija no skatītāju puses par trešdaļu tukša. Siguldas festivāla direktors Dainis Kalns [1] ik gadu saskaras ar risku, ka klasiskās mākslas pasākumi būs maz apmeklēti. Viņa pārmetumi izskan izglītības iestāžu virzienā: "Jautājums ir nevis naudā, bet gan audzināšanā. Jāsāk ar to. Skolās jāatjauno attiecīgie mācību priekšmeti. Te nekas nebūs līdzēts bez skolas, bez audzināšanas un plašsaziņas līdzekļiem."
 

Izaicinošs ir arī jautājums, no cik gadu vecuma mazuļus iepazīstināt ar mākslas izcilībām. Esmu ārzemju teātra festivālos apmeklējusi izrādes arī mazuļiem, kuri nemāk staigāt. Vecāku klēpī sēžot vai netraucēti rāpojot starp aktieriem, bērni gūst pirmos iespaidus par labvēlīgu, aizraujošu, līdzdarbošanās iespēju pilnu pasauli ārpus mājas, ģimenes. 

Citās Eiropas valstīs atgriezeniskā saite starp skolu, teātri un valsti ir sakārtota. Dānijas Mākslas padome 2010. gadā, diskutējot par to, kā jāmāca māksla bērnam, nonāca pie jēdziena "bērnu kultūra", kas sastāv no bērnu zināšanām par artefaktiem, pašu piedalīšanās dažādos mākslas žanros un izpratnes par mākslinieka profesiju. Dāņi rūpīgi plāno bērnu brīvā laika pavadīšanas kvalitāti un aicina uz pretestību amerikanizētajai patērētājsabiedrības kultūrai, veltot naudu dažādām programmām, ar kuru palīdzībuas bērnos tiek attīstītas prasmes izvēlēties un vērtēt kultūras piedāvājumuu gatavībai dzīvot komercsabiedrībā ar attīstām prasmēm izvēlēties un vērtēt.
 

Izaicinošs ir arī jautājums, no cik gadu vecuma mazuļus iepazīstināt ar mākslas izcilībām. Esmu ārzemju teātra festivālos apmeklējusi izrādes arī mazuļiem, kuri nemāk staigāt. Vecāku klēpī sēžot vai netraucēti rāpojot starp aktieriem, bērni gūst pirmos iespaidus par labvēlīgu, aizraujošu, līdzdarbošanās iespēju pilnu pasauli ārpus mājas, ģimenes. Mums šādu tradīciju nav.  Kur un kā sagatavot nopietnas mākslas izpratni? Vai tā ir tikai vecāku problēma? Vai gaumes trūkums, tāpat kā pārtika bez E vielām, nav sabiedrības veselības jautājums?
 

Es negribētu, lai mani bērni iepazīst teātri tikai kā Kuklačova kaķu teātri vai uzveduma "Maša un lācis" tiražēšanu, un vēlos, lai viņi spēj atšķirt saturīgu no komerciāla produkta. Lai viņi masu kultūras klišejās un tiražētajos "Dusmīgo putnu", "Ledus laikmeta" un citu komercfilmu tēlos sajustu oriģinalitātes, svaiguma, patiesības trūkumu, lai izvēlētos darbus, kas prasa smalku, jūtīgu attieksmi pret neparasto, un ticētu mākslas spējai stāstīt par reālo dzīvi. Gaidīt gudru skatītāju, apmeklētāju, lasītāju varu tikai tad, kad kvalitāte ir iepazīta. Kāpēc tas vajadzīgs? Man patīk definējums, ka māksla ir savdabīga imūnsistēma, kas raida brīdinājuma (sāpju vai citus) signālus sabiedrībai, ļaujot tos uztvert, novērtēt un reaģēt. Es to saprotu kā pašnovērošanas sistēmu. Pastāvot plaisai starp uztveri un refleksiju – domāšanu –, sabiedrība zaudē spēju redzēt sevi spogulī. Arī tāpēc visiem spēkiem vajadzētu trenēt mākslas uztveres muskuļus, pat ja tie nav redzami un izmērāmi kā Porziņģa precīzo aizokeāna metienu atbalsojums tūkstošos līdzjutēju klikšķu vietējās "Facebook" lapās.
 

Post Scriptum. Un vēl izaicinājums, par kuru nav pāragri domāt, – musulmaņu bērnu integrācija latviešu kopienā. Ņemot vērā Skandināvijas pieredzi, bērni ir daļa no pretrunīgām sabiedrības tradīcijām. Pirms trīs gadiem somu producentei piedāvāju bērnu festivālam Santas Didžus ēnu teātra izrādi "Septiņas dienas. Genesis" par pasaules radīšanu. Producente noskatījās izrādes ierakstu un teica: "Ar šo mēs aizskarsim musulmaņu bērnu jūtas." Raugoties uz manu izbrīnu, viņa turpināja: "Mēs bērnudārzos nesvinam Ziemassvētkus."     
 

[1] Kalns, D.  Par izcilībām mūzikā un skatītāju attieksmi. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008. g. 4. jūlijs.

Raksts ir pārpublicēts no interneta žurnāla "Satori.lv"