"Es savai māmiņai kā sirsniņa azotē" jeb maijā mazliet par mātišķo

Interesants ir fakts, ka latviešiem līdz pat 19.gadsimtam nebija apzīmējums „sieviete”, tikai „meita”, „sieva” un „māte”. Lai arī kā tas varētu tikt tulkots laikā, kad, kaut aprimuši, tomēr dzimumu līdztiesības jautājumi aizvien tiek iztirzāti, šis fakts apliecina latviešu mentalitātei raksturīgo cieņu pret māti un dzīvības sākotni. Latviešu mitoloģijā mātes aptver plašu un daudzveidīgu priekšstatu kopu – to godināšana izpaužas mātes vārda piešķiršanā vērtīgām, dabā un cilvēku dzīvē nozīmīgām parādībām un procesiem. Latviešu garamantās – tautasdziesmās minēta 61 māte – piemēram, Laika, Meža, Jūras, Dārza, Vēja, Zemes, Uguns, Puķu, Veļu mātes. Un mēs visas, kuras gadsimtu griežos dziļā pateicībā esam šī vārda apzīmogotas. Kāda bagātība, kāda buķete! 

Ko Tu vari darīt, ja vēlies: atrodi ceļu atpakaļ pie kādas no Dabas Mātēm, kas bijusi Tev tuva – sēņojot un ogojot Mežā; audzējot krāšņākās Puķes savā Dārzā; stundām ilgi vienkārši baudot Jūru; ļaujot, lai Vējš tevi izpurina „tīru”... Kā mēdzam meklēt savu dzīvnieku totēmu, tāpat varam izveidot īpašu saikni ar kādu no Dabas Mātēm. Viņas visas tikai gaida mūsu aicinājumu būt kopā. Iespējams – tieši pretēji – sajūti sevī vēlmi sadraudzēties ar kādu no Viņām: ja līdz šim vairījies Vēja, tad ļauties tam; ja baidījies Uguns, salīgt ar to. Daba aizvien vēlas būt tava sabiedrotā – kā ikdienas līdzgaitnieks vai tavs lielais noslēpums! 

Interesants ir fakts, ka latviešiem līdz pat 19.gadsimtam nebija apzīmējums „sieviete”, tikai „meita”, „sieva” un „māte”.

Kad dvēsele pieklauvējusi pie māmiņas gara un miesas durvīm, kļūst skaidrs – jaunā dzīvība turpmāk un līdz nezināmam nākotnes brīdim izvirzīs aizvien pieaugošas prasības. Apzinoties, ka reiz atkal iestāsies miers un klusums, sieviete grūtniecības laikā pāriet no viena savtīguma veida citā. Sākumā šķiet, ka grūtību nav, jo bērns ir daļa no mammas, viņš ir lielais noslēpums, kurš atbilst visām viņas sirds ilgām. Un tad pienāk brīdis, kad noslēpums kļūst par bērnu. Dodot dzīvību, mēs nostājamies vārtos starp pasaulēm – redzamo un neredzamo, mītisko un reālo. Kļūstot par māti, caur asins mistēriju – dzemdībām – savienojoties ar dzīves dievišķo matrici, sieviete atrodas savas dzīves zenītā. Līdz ar bērna piedzimšanu, piedzimstot par māti, ir notikusi atdzimšana. Iespējams, ir notikuši divi svarīgākie notikumi dzīvē – ir piedzimis bērns, un sievietē ir dzimusi māte. Sākušās divas jaunas dzīves, un tāpēc nav iespējams palikt „tai pašai”, kas sieviete bijusi iepriekš. Līdz ar sevi pašu bērns dāvā ko tik īpašu, ka tas izmaina sievietes līdzšinējo būtību. Šī īpašā pieredze tiecas līdz pašām identitātes saknēm un transformē tās. Transformēties ne vienmēr ir patīkami un nesāpīgi, un tieši šis process atklāj pretrunīgo mātes lomā - gudrā vārdā saukta, noris mātišķuma konstelācija (pēc Daniel N. Stern).

Dodot dzīvību, mēs nostājamies vārtos starp pasaulēm – redzamo un neredzamo, mītisko un reālo.

Tā kā gan mātes, gan meitas lomas ir altruistiskas, tās šajā periodā mēdz saplūst. Tas nozīmē – aktualizējas „vecas” lietas, un jaunās māmiņas psihe vētī attiecības ar savu mammu. Reiz taču sieviete pati ir bijusi bērns, viņa atceras sevi kā bērnu. Atmiņas par savu aprūpi tagad kļūst palīdzošas vai traucējošas viņas pašas mammas būšanā. It kā ar to vēl nepietiktu, mammas nākamais atbildamais jautājums – kāda es pati esmu kā mamma – liek meklēt vēl nesameklējamo, tirdīt vēl tik vāro, jo mātes loma nav „gatava” nekad. Tā nav tikai instinktīva, par mammu ir jākļūst apzināti. Arī mātes mīlestība ir sarežģīts process, nevis instinkts, un to nav iespējams raisīt mākslīgi. Kļūt par māmiņu – patiesi iespējams, ka tā ir lielākā atbildība, kāda cilvēkam jāuzņemas. Attiecībās ar bērnu mamma meklē jau savas dzīves laikā neskaitāmo atbildi uz jautājumu „kas es esmu”? Kad bērns ir piedzimis, mammai jāmāk sevi aizmirst un pēc tam jāprot sevi atgūt. Sarežģīti. Viņai jāspēj palikt pieaugušai un, identificējoties ar savu bērnu, vienlaicīgi jāatgriežas Pītera Pena zemē. Pateicoties šim procesam, mamma tiek dāsni atalgota ar to, ko mēs saucam par mātes intuīciju. 

Un mēs neminstinoties (vairumā dienu) sakām – mēs, mēs esam ar mieru būt savu bērnu mammas!

Ielūkojoties sava bērna acīs, mamma ieskatās pati savā būtībā. Devusi dzīvību, viņa mācās būt par mammu un aug kopā ar bērnu. Iespējams, apnicīgi bieži, tomēr patiesi tiek uzsvērts, ka visa turpmākā bērna dzīve cieši saistīta ar mammas un bērna pirmo saikni. Un sieviete šai saiknei pavisam noteikti ir gatava jau brīdī, kad viņa pati piedzimst kā maza meitene. Atrodoties uz sliekšņa starp fizisko pasauli un mātes mīlestību jeb, citiem vārdiem sakot, „dzīvojot” zemapziņā, sievietei atliek tikai to pārkāpt. Par māti kļūst, iemācoties mīlēt ar beznosacījumu mīlestību, rūpējoties (tāpēc sieviete var būt mātišķa, arī nelaižot bērniņu pasaulē). Pasaule ir radīta bērnu dēļ, un mazi bērni rīkojas atbilstoši šim pieņēmumam. Tāpēc sākumā mātes „zaudē visu”, viņas kļūst par savu bērnu kalponēm. Pie tam šie augstmaņi – mammas miesa un asinis – nesaudzīgi trāpa mātes vārīgākajā vietā, mistiskā veidā tiekot klāt viņas enerģijai un izsūcot to pilienu pa pilienam. Un mums jāspēj to izturēt! Ikvienai mātei ir kāds svēts dvēseles kaktiņš, kurā nevar ielaist pat savu bērnu, tomēr viņš ielaužas mātes dzīvē un nesaudzīgi ceļ gaismā visus noslēpumus. Ir saprotams – katrai sievietei ir bijuši savi noslēpumi pirms viņa kļuva par māti, un reiz tie viņai atkal piederēs. Taču šobrīd mammai nepieder ne pagātne, ne nākotne, ir tikai pašreizējā pieredze, jo bērns dzīvo tagadnē. Šajā tagadnē bērnam mātē nekas nav tik svēts, kam viņš neuzdrošinātos tuvoties!

Lielais jautājums ir: vai māte spēj pasargāt savu noslēpto un vienlaikus saglabāt bērnā apziņu, ka viņa ir pieejama? Jau iepazītais, brīnišķīgais psihoanalītiķis un pediatrs Donalds V. Vinikots mums jautā – apsverot šo visu, kurš gan būtu ar mieru kļūt par māti – izņemot visas tās sievietes, kas jau ir savu bērnu mātes? :) Un mēs neminstinoties (vairumā dienu) sakām – mēs, mēs esam ar mieru būt savu bērnu mammas! Esam gatavas pielāgoties sava bērna temperamentam; uzņemties atbildību, pasargājot bērnu no milzīgās pasaules; piedzīvot vainas izjūtu, šauboties par sevi, jo tieši tā (nepārspīlēt!!!) padara mūs jūtīgas. Mēs amortizējam fiziskos un garīgos bērna kritienus; aprūpējot un ļaujot bērnam dzīvot veselīgā vidē, modinām viņā pirmās atziņas par labo un ļauno; meklējam bremzes pašradītajai būtnei ar nebeidzamo enerģijas ģeneratoru. Esam simtkāji un simtroči. Darbojoties ar pilnu jaudu, mēs vēl nedrīkstam aizmirst pašas sevi, jo mūsu personība, raksturs un viss, kas ļauj mums apzināties sevi, ir maģiskā apkārtējā vide, kura tik ļoti ietekmē mūsu bērnus. Ticība saviem vecākiem ir bērnu pašapziņas pamats. 

Jocīgi - jo vairāk izdodas mātes lomu uztvert kā svētkus, nevis pienākumu, jo vairāk plaukst mātišķums.

Kāpēc gan mātes mēdz būt pārgurušas - darāmā ir pārāk daudz, un laiks ir limitēts vai noguruma sajūta ir sava veida protests pret grūto situāciju? 

Un tomēr…
Mammas mīl, jo tas sagādā prieku. Viņas dāvā enerģiju, aizsardzību un drošību, lai bērns varētu doties pasaulē. Ļauj bērniem kļūdīties, un tāpēc arī pašas visu necenšas izdarīt ideāli pareizi. Ar laiku vairums neizdošanos aizplūst, neatstājot paliekošas zīmes kopīgajā dzīvošanā. Māmiņas neapgrūtina bērnus ar domu, cik gan daudz viņam devušas un ziedojušas, jo viņas zina – „dodot gūtais neatņemams”. Arī mēs pašas neesam savu mammu parādnieces, pietiek ar intelektuāla fakta apzināšanos, ka sākumā bijām pilnīgi atkarīgas, un, par laimi, arī mūsu mātes ir sevi veltījušas mums.

Ko Tu vari darīt, ja vēlies: mammu un meitu attiecības nebeidzas nekad, vien plūdeni kā datorvārdnīcā nomaina virzienu „tulkot no - uz” un atpakaļ. Mēs visu dzīvi tās tulkojam, te „pazūdot tulkojumā”, te baudot mammas – meitas „dzīres”. Uzaicini savu mammu uz kafiju vasaras piesmaržotā āra terasē; nostaigājiet kilometrus gar jūru un galaktikas pretī viena otrai; noorganizē kopīgu fotosesiju pie labākā fotogrāfa vai palūdz, lai jūs abas sabildē tavi bērni (un viņas mazbērni); izšķirstiet vecos albūmus un ļauj, lai mamma izķemmē tavus matus… Jebko. Jebko, kas izaug no tavas sirds saknītēm. Jo jūs abas esat vienā laivā. 

Jocīgi - jo vairāk izdodas mātes lomu uztvert kā svētkus, nevis pienākumu, jo vairāk plaukst mātišķums. Atļaujot dzīvot bērnam savu dzīvi, kopīgās esamības krāsas top aizvien košākas. Bērns dzīvo brīnumainā pasaulē, kur viss ir dzīvs, un tikai pamazām viņš pierod lietas skatīt īstenības gaismā. Audzinot bērnu, mamma saudzīgi sapludina šīs abas pasaules, dzemdējot jaunu realitāti. Mātes ideāls drupinās, atstājot mīlestību un godbijību, kas veido bērna personības pamatu. Mamma vienmēr, mūžam turpina būt īpaši pārņemta ar savu bērnu, tomēr palēnām sāk atgūt savus apslēptos dārgumus, kuri pieder tikai viņai. 

Būt mammai
Dažreiz mēs, mammas, uztraucamies, domājot mātes lomas nozīmīgumu, un tas liek justies nedroši. Šajos brīžos ir jāatminas, ka visu iemācīties nav iespējams, ka trauksme neaizvieto mīlestību, kas pēc savas dabas ir gandrīz vai fizika. Pasaulē ir atšķirīgas mammas – dažām labi padodas vienas lietas, bet dažām citas. Māmiņu ikdienu apgrūtina negatīvās izjūtas, kuras veido kaitinoši sīkumi, kas nepadodas tik labi, bet viss labais mēdz palikt nepamanīts. Taču pareiza rīcība īstajā brīdī vienmēr var būt tikai intuitīva, tikai pēc tam ir vērts „pieslēgt” prātu un analizēt. Citiem vārdiem sakot – nav nozīmes, vai mamma rīkojusies pareizi vai nepareizi (piemēram: bērns nevar gulēt tāpēc, ka kaķis ir gultā, vai nevar gulēt tāpēc, ka kaķis nav gultā) – tas, kas šķiet nepareizi, tāds vienkārši ir, un, ja kaut ko darītu savādāk, viss būtu labi. Nekā gan. Mammas pamana tikai to, kas aiziet greizi. Un ir daudz palīdzēts, ja viņa var izteikt savu grūtumu tieši tad, kad viņai ir grūti, lai neizteiktais aizvainojums nesavaino lielo mīlestību, kas ir visa pamatā. 

Būt mammai – tas galvenokārt nozīmē būt klātesošai. Mēs modelējam ideālus un uzvedību, kurus atdarināt, vissvarīgākajam un prasīgākajam „novērotājam” pasaulē. Vēlamies būt labākās iespējamās savā laikā un telpā. Mātišķums „barojas”, turot un aprūpējot, lai arī dažreiz nolaižas rokas. Tomēr, redzot savu pūliņu augļus, mīlestības manifestāciju, mammas uz āru vērstais fokuss lēnām pagriežas atpakaļ uz sevi. Un dzīve ir dāsni atdarījusi, ļaujot daudz dziļāk kā jebkad agrāk izprast savu radošumu. 

Ko Tu vari darīt, ja vēlies: ielūdz savu mīļoto un bērnus uz ikvakara (ikrīta…) īpašo apskāvienu! Tas ir vienkāršs apskāviens ar vienu mazu noteikumu: jūs turat viens otru savos apskāvienos noteiktu laika sprīdi – 3 dziļas ieelpas un izelpas. Ieelpo – izelpo. Ieelpo – izelpo. Ieelpo – izelpo. Un esi tur. Elpo, turi apskāvienu un esi apskauta, „atnāc” pie sevis un domās samīļo to, kuru turi savās no siltas sirds „izaugušajās” rokās. /pēc D. Rojas/ 

Vai jums, mīļās māmiņas, vēl aizvien šķiet, ka Māmiņdienas koncertos tikāt pārlieku slavinātas? :)                                                                                                                                                        

Autore: Linda Sīle, PEP mammma speciāli Mammamuntetiem.lv

Raksta tapšanā izmantotas Donalda V.Vinikota, V.Rudzīša, V.Štēkela, Ošo, D.Rojas atziņas.                 

Foto: Shutterstock.com