Vecākiem būt gudriem un pieņemt savu bērnu emocijas

Kad vasara atver durvis dabas dziedinošajam spēkam, ir īstais brīdis sasildīties miesā un garā. Ar bezrūpīgu smaidu sejā īsā ziemeļu vasara mums patiesībā kļūst par skolotāju pieņemšanas, paļaušanās, izpratnes un mīlestības skolā. Tā aicina būt nemitīgā dabiskā pulsācijā – kā karstu vasaras tveici noslēdz negaiss, kā jūrā paisumu nomaina bēgums. Tieši tādi esam arī mēs – pulsācija ir visu dabas sistēmu pamatā, tā veido jebkuras dzīvības sākumu. Ir pierādīts, ka tā pastāv vēl pirms embrionālo struktūru izveidošanās. Ja mūsu ķermenī plūstošā enerģija ir pietiekama, tā nodrošina gan augšanu, gan kustību, gan kreativitāti, kura mūsdienās tiek pieprasīta teju ik uz soļa. No mums nemitīgi prasa – būt veiksmīgiem, ar ideālām ķermeņa aprisēm; nejūtināties – nepaust dusmas, aizvainojumu, sāpes, bet vajadzības gadījumā „izvilkt līdzjūtības kārti”. Vienā vārdā – būt ērtiem, mistiskā veidā saglabājot savu „es”. 

Laiks, kurā dzīvojam, mūžīgo „strīdu” starp prātu un jūtīgumu padarījis skaļāku – ir vieglāk par vieglu apmaldīties, meklējot trauslo līdzsvara punktu starp tiem. Kā virves dejotāji, vienlaicīgi cenšoties balansēt un saglabāt iekšējo mieru, vismaz bērnībā tiecamies piepildīt savu bērnu vajadzības, nesprostojot viņu dzīvības enerģijas plūsmu. Teorētiski mums, vecākiem, ir skaidrs – bērnība ir laiks, kad jūtīguma proporcija, „izstumjot prātu”, aizņem teju visu bērna pasaules veselumu. Saulainie bērnības gadi ir īpaši sensitīvs vecuma posms, kad bērnam formējas attieksme pašam pret sevi, citiem, darbu, dabu, kā arī veidojas dzīves stila pamatiezīmes, notiek personības identificēšanās. Kā reiz sacījis filozofs un humānās pedagoģijas pamatlicējs Ž.Ruso: “Daba vēlas, lai bērni būtu bērni, iekams būt par pieaugušajiem”. Teorijā – 10 balles, bet kā mums klājas ar praksi?

Saulainie bērnības gadi ir īpaši sensitīvs vecuma posms, kad bērnam formējas attieksme pašam pret sevi, citiem, darbu, dabu, kā arī veidojas dzīves stila pamatiezīmes, notiek personības identificēšanās. 

Kopš bērniņa piedzimšanas zinām – jo vairāk vecāki ir gatavi ieklausīties bērna dabiskajā bioloģiskajā pulkstenī, novērot un apmierināt viņa intereses un vajadzības, jo labāk bērns augot iemācās apmierināt savas vēlmes un rast kompromisus. Šo augšanas procesu sauc par pašregulāciju, un tas ir ceļš uz harmoniju, kad ne tikai bērns, bet visi ģimenes locekļi var piepildīt savas vēlmes un vajadzības (t.i. kļūstot vecākam, vēlmes un vajadzības tiek īstenotas, savstarpēji vienojoties ar līdzcilvēkiem). Taču līdz laimībai jātiek, un harmonijas pārpilnie brīži drīzāk ir dāvanas, nevis garantēta ikdiena. Paldies dabas likumiem, ka vēl joprojām esam…. dabiski un cilvēciski, un tādā veidā arī piedzīvojam realitāti. Mēs pulsējam, esam cikliski, jūtam un izjūtam – iedarbojamies un sadarbojamies caur skaistāko, kas mums dots – emociju pasauli. 

Gluži kā ieņemšanas brīdī, gaidību laikā un dzemdībās, tā visā turpmākajā dzīvē bērns piedzīvo dzīvības enerģijas plūsmu emociju un sajūtu veidā. Ķermeņa terapijas pamatlicējs Vilhelms Raihs savulaik atklāja, ka emocijas rada dzīvības enerģijas kustība, un tās ir ķermenisks fenomens, ne tikai prāta radīta ideja. Visa pirmsākums ir kustībā – gan kā simbolisks dzīves sākums fiziskajā telpā, gan arī pirmais radošais spēks, ar kuru mazulis saskaras. Tieši caur kustību bērns mācās izpaust savas dvēseles svārstības (tai skaitā emocijas) fiziskā veidā.  Emocijas ir enerģijas plūsma, un, atšķirībā no pieaugušajiem, kuri spēj radīt prāta konstrukcijas par un ap tām, bērns emocijas piedzīvo nepastarpināti – ķermeniski. Antroposofijas izveidotājs R. Šteiners uzskata, ka pirmajā dzīves septiņgadē bērns vispār ir kā liels maņu orgāns. Šīs filozofiskās mācības ietvaros tiek pieņemts, ka pirms piedzimšanas uz ikvienu no mums iedarbojās spēki, kas darbojas starp Sauli un Mēnesi. Šie spēki mīt bērnā, un tie grib tikt laukā. Mēs, vecāki un audzinātāji, esam aicināti nepārprast savu nozīmīgumu bērna acīs, bet gan sagādāt šiem bērnā esošajiem spēkiem maksimālu iespēju tikt izpaustiem. Lai arī ārēji bērni dzīvo mūsu pasaulē, viņu iekšējā pasaule ir pilnīgi citāda (īpaši pirmajā septiņgadē).

Tieši caur kustību bērns mācās izpaust savas dvēseles svārstības (tai skaitā emocijas) fiziskā veidā.

Problēma rodas, ja, bērnam izturoties citādi, nekā mēs gribētu, uzskatām to par nepareizu un mēģinām izturēšanos mainīt pēc saviem ieskatiem. Kad dzīvības enerģija izplešas uz āru, mēs piedzīvojam dusmas, prieku un baudu; enerģijai atgriežoties atpakaļ kodolā (saraujoties) – skumjas, bailes un sāpes. Top pilnīgi skaidrs – jo tāda ir mūsu daba, ka ir normāli būt dusmīgam, priecīgam, skumīgam, izjust bailes un sāpes. Ja enerģijas plūsma ir aizsprostota, rodas frustrācija un aizkaitinājums, un šo dabas likumu varam novērot pat jaundzimušajā. Ir veselīgi grūtos laikos iekšēji sarauties, līdz pienāk laiks dabiski izplesties. Un ir ļoti veselīgi to atļaut zīdaiņiem, bērniem, sev un apkārtējiem. 

Negatīvas emocijas ir neatņemama bērna attīstības sastāvdaļa, jo nav iespējams tās neizjust, sastopoties ar dzīves grūtībām un ierobežojumiem. Emociju iepazīšana un izdzīvošana palīdz bērnam mainīt savus plānus un samierināties ar ierobežojumiem. Dodot zaļo gaismu bērna negatīvo emociju paušanai, tiek bruģēts ceļš uz viņa spēju valdīt pār tām. Tikai izdzīvojot bērns iemācās ar tām samierināties. Savukārt, liedzot bērnam tās izpaust savā klātbūtnē, mēs zaudējam unikālu iespēju mācīties, mācīt un veidot situāciju, kurā emocijas tiek atbrīvotas nevardarbīgi. Mēs jau ļoti agri iemācāmies turēt sevī dusmas, prieku, skumjas, bailes vai sāpes, šī iemesla dēļ paliekot pārliekas uzlādes stāvoklī. Posts un negals - mums, vecākiem, tik grūti izturēt savu bērnu negatīvās emocijas… jo tām piemīt spēja to pašu „pūķi” pamodināt arī mūsos. Kad „iekšiņā” viss mutuļo, der atcerēties, ka spēcīgas pieaugušo emocijas attur bērnu no negatīvo emociju paušanas – mēs tajās spējam būt spēcīgāki un skaļāki. Bērniem nedrīkst uztiept atbildību par pieaugušo izjūtām. Drīzāk varētu būt tā: ko vecāki emocionāli apslāpē, to bērns izpauž, tāpēc „jācīnās” nevis ar bērna, bet gan saviem emociju „pūķiem”. Citiem vārdiem sakot, stingrība jāvērš pret paša pieaugušā gribu. Gribu atpazīt un saprast savas emocijas, samierināties ar tām un spēju tās adekvāti paust. Kā lai saprotam citus, ja paši sevi nesaprotam? Franči saka, ka mīlēt nozīmē saprast – mīlestība ir saprašana un saprašana ir mīlestība. Tātad nepietiek tikai ar mīlestību (lai arī tā ir pāri visam), ir jāmācās izprast – piemēram, to, ka bērna izjūtas ir pamatotas. Kopā ar bērnu piedzīvojot varavīksnes krāsu emociju gammu, vecākiem jāspēj iekāpt bērna zonā un… paspēlēties. Ļauties neatkārtojamam krāsu salikumam – sava bērna īpašajam temperamentam! 

Esmu ievērojusi – ļaujot sev vai saviem bērniem izjust absolūtu prieku, pieaugušie bieži „aiz rokas” ved kaunu – pārāk skaļi, pārāk kustīgi un lustīgi…

Dabiski paužot emocijas un sajūtas, bērns (un ikviens no mums) apliecina dzīvības enerģiju: dusmās drīkst būt skaļš un kustīgs, sāpēs sacīt „au”, bailēs trīcēt, skumjās šņukstēt. Katrai emocionālajai izpausmei vienmēr ir iemesls! Vecāku pienākums ir radīt adekvātu izdevību paust emocijas, tādā veidā mācot bērnam veselīgu emocionālās ekspresijas veidu. Nebaltos brīžos ir palīdzoši atcerēties, ka, piemēram, dusmu lēkme nav bērna apzināts lēmums, tā darbojas praktiski – kā reakcijas modelis. Lēmuma pieņemšanai tiek izmantota abstraktā domāšana, kas raksturīga pieaugušam cilvēkam, pie tam – lai dusmotos, prātā jābūt kādam ideālam, kas ticis satricināts. Pirms spriestspējas attīstīšanās reakciju modelis ir neiroloģisks savienojums, emocijas ir daudz spēcīgākas par pieaugušā – tātad, tas bērnam ir dabiski. Turklāt, nespējot emocijas apvaldīt ar prātu, viņš tās pauž ar visa ķermeņa palīdzību. 

Tā kā emocijas nav iespējams izpaust kognitīvi (par tām runājot), tās ir jāizdzīvo, nekaitējot ne sev, ne citiem un nebaidoties no vardarbības. Faktiski neiespējami ir vienlaikus būt emocionālam un loģiskam, racionāli domājošam, paklausīgam. Meklējot problēmas risinājumu emociju izpaušanas laikā, mēs taustāmies pēc adatas siena kaudzē. Tas būtu tāpat kā - tā vietā, lai ļautu iedarboties uz mums savā pilnīgumā, mēs sāktu romantiski vai racionāli skaidrot, kas ir ozols, saulriets, kāds muzikāls skaņdarbs… Radošais un emocionālais ietekmē mūs, aizkustinot mūsu dvēseli un ļaujot apjaust savu dzīvības spēka dinamiku. Emocijas prasās tikt izdzīvotas, nevis analizētas (brīdī, kad tās piedzīvojam). Pastāv liela starpība starp emociju izpaušanu un runāšanu par tām.

Bērna temperamentā, spilgtajās emocijās, rosīgumā un palaidnībās izpaužas viņa gara dāvanas! 

Šķiet, viena no pamata emocijām, kurām mums grūti ļauties pašiem un bieži neizturami piedzīvot bērnos, ir dusmas. Dusmas rodas emociju izplūšanas un dzīvības enerģijas izplešanās rezultātā, un tās var paust bez vardarbības. Tā saucamo slikto emociju – dusmu, baiļu – apkarošana tikai nostiprina pārliecību, ka tās nedrīkst paust. Bērnībā dzirdēts norādījums – paužot dusmas, tu sāpināsi sevi vai kādu citu – attur paust emocijas vēlāk, bet, sodot bērnu par emociju izpaušanu, notiek fiziska un psihiska „bruņošanās”. Bērns ir ģeniāls, spējot atrast veidus, kā izdzīvot un pielāgoties. Tomēr, saņemot ķermeņa vai vārdisku nopēlumu emociju izlādes laikā, tiek būtiski ietekmēta bērna izdzīvošanas modeļa veidošanās. Bērnos ir vairāk afektu, nekā pieaugušos, tāpēc tie parāda lielāku afektu kāri – piemēram, ātrāk saskaišas un jūtas dziļi aizvainoti. Gan bērnu, gan pieaugušo dvēseles dzīvē enerģijas pārveidošanas likums darbojas ar milzu jaudu – bērns ļoti agri iemācās novadīt afektus citā virzienā (piemēram, vecāki bieži var novērot, kā meita gan apmīļo, gan ieper lelli, atkarībā no tā, kā noskaņota pret savu mammu). 

Izklausās mazliet dīvaini, tomēr… arī prieks ir emocija, kuras pilnvērtīga pieņemšana sagādā grūtības. Kultūra pieprasa slēpt spēcīgas jūtu izpausmes, un tikumi noliedz izrādīt spēcīgu jūtu uzplūdumu. Esmu ievērojusi – ļaujot sev vai saviem bērniem izjust absolūtu prieku, pieaugušie bieži „aiz rokas” ved kaunu – pārāk skaļi, pārāk kustīgi un lustīgi… Bet bērniem dzīves prieks, kurš izpaužas smieklos un gavilēs, ir viens no afektiem, pēc kā viņi tiecas vienmēr! Cik brīnišķi būtu priecāties par to, cik jēgpilni gādāt, lai viņi to var darīt bieži! Saka, ka cilvēki, kas neprot smieties no visas sirds un dvēseles, pazaudējuši paradīzi. Ja man būtu burvju nūjiņa, es lūgtu, lai paradīze bērnu dzīvē ir pēc iespējas ilgstoša. Pēc antroposofijas prieks un labsajūta ir tie spēki, kas rosina veidot orgānu vispareizākās fiziskās formas (līdz 7 gadu vecumam). Tieši prieks par savu apkārtni, priecīgas sejas tuvumā un godīga, nepiespiesta mīlestība ir tie spēki, kas veido bērna orgānus. Un šodien jau mēs zinām, ka nepareiza vai traucēta orgānu darbība saistās ar noteiktām emocijām, kuras, iespējams, prevalē cilvēka dzīvē. 

Šķiet, viena no pamata emocijām, kurām mums grūti ļauties pašiem un bieži neizturami piedzīvot bērnos, ir dusmas.

Visbeidzot, varbūt savu bērnu negatīvo emociju pieņemšanā mums varētu līdzēt uzskats, ka bērnībā norisinās pirmā cīņa starp kultūras un pirmatnējo cilvēku. Bērns īsumā iziet visas cilvēces attīstības gaitu, un šī attīstība mēdz būt cēlonis smagām iekšējām krīzēm. Bērns vēl neoperē ar jēdzieniem „labs” un „ļauns”, viņš atrodas egoistisku tieksmju varā, tāpēc viņam labs tas, kas sagādā patikšanu. Pakļaušana sabiedriskiem likumiem un tikumiem, neatļauto dziņu (un emociju) apspiešana, altruisma uzspiešana tikai rada dvēseles spriegumu, kas galējā variantā var izpausties kā slimība. Apspiestie bērna impulsi ir viņa cīņa starp kulturālo un pirmatnējo „es”. Mēs šodien ļoti meklējam sevi, mēģinām ļauties iekšējai brīvībai... domājams – varam aiztaupīt to saviem bērniem, pieņemot viņu “pirmatnējību”. Viņi būs pateicīgi mums, ja sapratīsim, ka bērna nemiers maskē citas emocijas. Ja ļausim skriet un būt kustīgiem, lai atbrīvotu spriedzi un uzlādi. Nosmērēties, sasisties, sabļauties, izraudāties, gavilēt, no prieka nezināt, kur likties. Bērna temperamentā, spilgtajās emocijās, rosīgumā un palaidnībās izpaužas viņa gara dāvanas! Mums tikai liekas, ka mēs neesam daba! Daba mēdz būt kaprīza, taču pēc vētras tā nav kļuvusi slikta; viņa turpina būt daba – samierinoties, norimstot un pieņemot. 

Mēs, vecāki, varam tapt par gultni un krastiem savu bērnu dzīvības enerģijas plūsmas upei: aizsargāt, būt līdzās, bet nesprostot un neietekmēt plūdumu. Kā dabā - pieņemot ļauties uzlādei un atdoties izlādei, nedz noliedzot, nedz forsējot to. Gluži kā ikviena dabas vienība esam pakļauti Visuma likumiem, un dabiskā enerģijas plūsma mūsu ķermenī dāvina mums dzīvi. Kā upe straumēm uz jūru, tā mēs tekam pretī savai unikālajai dzīvošanai. R. Šteiners teicis, ka katrā cilvēkā, arī katrā mazajā bērnā dus “brīvības rozes dīglis”, un bērnībā vecākiem jāsniedz aizsardzība un ļaušana tā brīvai zaļošanai. 

Autore: Linda Sīle, PEP mammma speciāli Mammamuntetiem.lv

Raksta tapšanā izmantotas R. Overlija, R. Šteinera, D.V. Vinikota, V.Štēkela, V.Kūfusa, Dž. Greja atziņas.           

Foto: Shutterstock.com