Sarmīte Kolāte: Uz ceļa bīstams objekts jeb Feminisms ir par VISU cilvēku tiesībām

Visticamāk, pirmo reizi ar feminismu man bija darīšana skolā, filozofijas stundās. Mans spriedums par tā nepieciešamības pamatojumu mūsdienās bija vienkāršs: "Phe?" Nu, tik tiešām – mēs, jaunie un skaistie, ceļā uz apsolīto Rietumu demokrātiju, un te kaut kāds feminisms? Nav jāsatraucas par pārejošām probēmām, jo tās ir pārejošas. Protams, ir kaut kādi nieki. Piemēram, tāds kultūrtips kā lauku onkuļi [2], kuri pēc otrā aliņa cenšas tevi apkamt un līgoties kaut kādas dziesmas ritmā un kurus ir sarežģīti atšūt, jo "visas taču viņas ir vienādas un gribošas". Taču kopumā bija tā sajūta par tuvošanos slavenajam demokrātijas briedumam. Tagad pa šo ceļu uz apsolīto zemi pretī nāk gigantiski atpakaļrāpuļi.

Grozījumi Izglītības likumā, kas nosaka, ka izglītības sistēmai jānodrošina izglītojamā tikumiska audzināšana, principā ir kalpojuši kā tāds sava veida ievads. Un tad seko vairāki grandiozi stāsti. Piemēram, jauns likumiņš par cigaretēm un tamlīdzīgiem izstrādājumiem [3]. Likuma izstrādes gaitā tika apspriests arī Imanta Parādnieka priekšlikums, kurš aizliedz grūtniecēm smēķēt. Par nožēlu priekšlikuma iesniedzējam, tas neguva deputātu atbalstu. Problēma esot bijusi nevis priekšlikuma absurdums vai vismaz cilvēktiesību aspekts, bet gan nespēja kontrolēt, kura sieviete ir vai nav stāvoklī. Taču likumā ir nostiprināta norma, kas paredz, ka ir aizliegts smēķēt bērna un grūtnieces klātbūtnē. Tas pats pants gan arī nosaka, ka ir aizliegts smēķēt "jebkurā citā šajā pantā neminētā publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja šī persona pret to iebilst". Tas nozīmē, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības iebilst pret smēķēšanu viņa klātbūtnē, bet, tā kā bērni un grūtnieces ir izdalītas atsevišķi, tad jāsecina, ka grūtnieces tiek pielīdzinātas bērniem, kas paši nevar spriest un izmantot savas likumā garantētās tiesības lūgt nesmēķēt viņu klātbūtnē.

Grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, ko tautā tagad pieņemts saukt vienkārši par olšūnu likumu, vispār ir saldumiņš. Par olšūnu donēšanas medicīniskajiem un ētiskajiem aspektiem, šķiet, ir diskutēts gana plaši. Cita lieta, ka tas ne vienmēr paredz saprāta atgriešanos. Taču jāatgādina, ka likumprojekta izskatīšanas gaitā bija arī priekšlikums par obligātu konsultāciju pie speciālista pirms aborta veikšanas. Atkal jau šīs šaubas par sievietes spriestpēju! Skolā mēs izliksimies, ka seksa nav, bet, ja nu kas, kāds vieds speciālists no malas viņai pateiks, kā rīkoties.

Ja valstij ir iespējams pateikt, kā jārīkojas ar grūtnieču ķermeni vai nedzemdējušu sieviešu, vai, tieši otrādi, – ar dzemdējušu sieviešu ķermeni, tad tas nozīmē arī to, ka parīt ir iespējams pateikt, ko darīt ar vecu vīriešu ķermeni vai ar nepietiekami spēcīgu vīriešu ķermeni. 

Olšūnu likuma loģika vispār ir ģeniāla. Tiek paredzēts atcelt aizliegumu dzimumšūnas importēt, kas tiek pamatots ar to, ka starp Latvijas iedzīvotājiem nav pietiekami daudz dzimumšūnu donoru, bet vienlaikus tiek ierobežotas šo dažu iespējamo donoru tiesības kļūt par donoriem. Vai tiem, kurus uztrauc bēgļu invāzija, citu "tautību" un varbūt par rasu dzimumšūnu nonākšana Latvijas tirgū nešķiet satraucoša?

Līdz galam nav skaidrs, kā tad ir ar to sieviešu prātu. No vienas puses, grūtnieces nav pietiekami lemtspējīgas, lai pašas, atšķirībā no citiem pilngadīgiem cilvēkiem, spētu lūgt nesmēķēt viņu klātbūtnē, no otras puses, tiek teikts, ka tikai dzemdējusi sieviete "var spriest". Līdz ar to olšūnu sargu naratīvs par sievietēm varētu būt šāds: "Nedzemdējusi sieviete īsti spriest nevar, taču skaidrs, ka visi cilvēki tiecas pēc sapratnes. Visdrūmāk ar sievietes prāta spējām ir tad, kad viņa ir stāvoklī, bet līdz ar dzemdībām iestājas sapratne."

Tātad pastāv kaut kāda doma, ka daļa sieviešu nav pietiekami saprātīgas, tāpēc valstij būtu jāregulē viņu rīcība. Taču, ja sievietes pie kaut kādiem apstākļiem nav pašpietiekamas, kurš tad ir? Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD), par kuras pilntiesīgu dalībvalsti Latvija nule kā kļuvusi, starptautiskie pētījumi par izglītības kvalitāti (PISA pētījumi) regulāri uzrāda, ka Latvijā meiteņu sasniegumi ir augstāki par zēnu sasniegumiem visās satura jomās, un lasīšanā un dabaszinātnēs šī atšķirība ir statistiski nozīmīga. Joki jokiem, bet vairums atpakaļrāpuļu priekšlikumi izriet no dabaszinātņu tēmas. Varbūt iesalnieki un parādnieki vienkārši nesaprot, ko viņi dara? Tieši tik vienkārši! Piemēram, 2000. gadā Latvija bija valsts ar vislielāko meiteņu un zēnu sasniegumu starpību lasītprasmē. Jāpiezīmē gan, ka lielā daļā valstu meiteņu sasniegumi lasītprasmē ir labāki. Ar lasītprasmi šeit nav domāta vien lasīšana, bet arī spēja uztvert, saprast, analizēt, vērtēt un izmantot dažāda veida un sarežģītības tekstus, lai iegūtu informāciju un izdarītu savus secinājumus, prastu interpretēt un novērtēt kā teksta mākslinieciskos, tā informatīvos aspektus. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības zinātņu nodaļas docente Antra Ozola savā disertācijā "Zēnu tekstizpratības iespējas izglītības vadības kontekstā" raksta, ka "zemi sasniegumi tekstizpratībā noved pie sarežģījumiem tālākā izglītības ieguvē". Un tad palūkojamies uz blakussēdētāju dzimumu proporciju augstskolu auditorijās. Protams, apsaukāšanās nav labs stils, bet, ja ir darīšana ar muļķību, dažkārt nekas cits neatliek.

Vēl viens pavisam vienkāršs izskaidrojums atpakaļrāpulības aizvien lielākajai ietekmei uz sabiedriskajiem procesiem varētu būt parastais naudas arguments. Skaidrs, ka ir nepieciešamība pēc dzimumšūnu donoriem. Viens no olšūnu sargu argumentiem, ko pat varētu atķeksēt kā leģitīmu, ir sieviešu veselības aspekts. Tā, piemērām, Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste Dace Rezeberga intervijā laikrakstam "Diena" stāsta, ka "Austrumu slimnīcā ginekoloģijas nodaļā reizi pa reizei nonāk jaunas meitenes, kurām olnīcas ir pārstimulētas. Viņas, protams, to dara par naudu. Ja cilvēks grib ziedot no sirds un neprasa par to atlīdzību, tad viss ir kārtībā, bet, ja tas pārvēršas par biznesu, tad tas pārkāpj ētiku. Jaunas meitenes nesaprot, ka viņām pašām varētu būt problēmas, kad viņas gribēs bērnus. Tas varbūt ir nedaudz piespiedu kārtas regulējums pret to biznesu, kas tagad notiek."


Taču ir pavisam vienkāršs veids, kā regulēt, lai olšūnu ziedošana nepārvērstos par biznesu, – vienota reģistra ieviešana, kā tas notiek citur pasaulē. Šobrīd savus reģistrus uztur tikai neauglības ārstēšanas klīnikas, kas nozīmē, ka šī iedomātā bezprāte – nedzemdējusī sieviete – var apstaigāt visas klīnikas un neviens neko. Klīnikā "EGV" neviens nezina, ka viņa ir bijusi arī klīnikas "AVA Clinic" olšūnu donore. Reģistra neesamība nozīmē arī to, ka pie šādas politikas kaut kad nākotnē palielinās iespēja apprecēties brālim ar māsu. Par sekām, kādas ir iespējamas tuvu radinieku dzimumšūnu saplūšanas rezultātā, gan zinātnei ir skaidra pozīcija. Taču šāda reģistra izveidošana maksā naudu, bet aizliegums nemaksā neko. Latvijā ir ļoti augsti mātes mirstības rādītāji. Lai gan iemesli ir vēl skaidrojami, tomēr vismaz pusē no pēdējo trīs gadu laikā fiksētajiem nāves gadījumiem ietekme ir bijusi sociālajiem apstākļiem un no tiem izrietošās ārstu pieejamības. Viņa vienkārši ne reizi nav bijusi pie sava ginekologa, jo reģionā tāda speciālista var arī nebūt. Vai arī – viņa noasiņoja pēc dzemdībām, jo ārsts bija darbā privātpraksē. Taču mēs te piedāvājam kaut kādu nesmēķēšanu grūtnieces klātbūtnē. Ir ķeksītis, ir rīcības demonstrācija bez liekas naudas tērēšanas.

Skaidrs, ka mūsdienās feminisms nav vairs par sieviešu tiesībām, bet gan par brīvību izvēlēties. Feminisms ir cilvēktiesību princips. Varbūt tiešām kaut kur ir arī tās slavenās trakojošās vai karojošās feministes, kuras iesper krietnajiem un pieklājīgajiem vīriešiem, kas ir atvēruši viņām durvis. Taču mūsdienu sieviešu tiesību jautājumi ir tikpat labi visu tiesību jautājumi. Ja valstij ir iespējams pateikt, kā jārīkojas ar grūtnieču ķermeni vai nedzemdējušu sieviešu, vai, tieši otrādi, – ar dzemdējušu sieviešu ķermeni, tad tas nozīmē arī to, ka parīt ir iespējams pateikt, ko darīt ar vecu vīriešu ķermeni vai ar nepietiekami spēcīgu vīriešu ķermeni. Tas nozīmē, ka pēc nedēļas ir iespējams pateikt, kas audzinās mūsu dzemdētos bērnus. Un tas nozīmē, ka pēc kāda laika ir iespējama arī totalitāra sabiedrības kontrole ikvienā dzīves sfērā un Mārgaretas Atvudas ļaunu vēstošā utopija "Kalpones stāsts" var būt realitāte, ieliekot katru indivīdu iepriekš noteiktā lomā. Un, ja tev ir auglīgas olšūnas un vesela dzemde, tava loma ir pavisam skaidra.

[1] Grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā.

[2] Tas ir tikai nosaukums. Šādi cilvēki ir gan pilsētās, gan laukos, gan jauni un veci. Nav mērķis aizvainot lauku iedzīvotājus.

[3] Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums.

Raksts ir pārpublicēts no interneta žurnāla "Satori.lv"