Pokemonu spēles spožums un posts. Vecāki, pieskatiet bērnus!
Pirms dažiem gadiem izlasīju pusaudžu auditorijai adresēto trilleri “Erebos” (autore Urzula Poznanski). Grāmata ir par skolēnu Niku, kurš ir kā apsēsts ar Erebos – datorspēli, kas viņa skolā tiek izplatīta no rokas rokā. Spēles noteikumi ir neparasti strikti: iespēja spēlēt Erebos tiek dota tikai vienu reizi, tas jādara vienatnē un ne ar vienu par to nedrīkst runāt. To, kurš pārkāpj noteikumus vai neizpilda uzdevumus, spēle izslēdz. Spēli otrreiz startēt nevar. Taču visdīvainākais ir tas, ka Erebos uzdevumi ir jāveic ne tikai virtuālajā, bet arī īstajā pasaulē.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Toreiz likās – oho, kāda fantastika! Bet nu saprotu, ka tā ir
visīstākā realitāte – ļaudis man apkārt kā traki skraida pa ielām
un parkiem, tvarstot Pokemonus. Lai arī šī brīvā dabā spēlējamā
tiešsaistes spēle “Pokemon Go” Latvijā ir pieejama aptuveni nedēļu,
tā jau kļuvusi neticami populāra. Es arī, protams, to
izmēģināju.
Lasītākais
Pirmajā brīdī spēle liekas – fantastisks izgudrojums. Cilvēki ir spiesti celties kājās un doties ārā. Lai izšķiltos Pokemonu ola, spēle skaita spēlētāja noieto attālumu – ola šķiļas vien tad, kad veikti 10 kilometri. Ja vēlies cīnīties ar citiem Pokemonu vācējiem, jādodas uz noteiktu vietu – tātad, arī jāiziet no mājas. Taču ir blaknes, kas mani dara bažīgu.
Kāds no spēlētājiem atklāja, ka Pokmonus tvarsta pa pilsētas parku, jo ar velo gandrīz ietriecies barjerā.
Pirmkārt. Cilvēki (arī es tajā brīdī, kad spēlēju spēli) pārvietojas pilnībā novērsušies no ceļa, līdz ar to pastāv risks iziet uz ielas, paklupt, ieskriet stabā, saskrieties citam ar citu. Kāds no spēlētājiem atklāja, ka Pokmonus tvarsta pa pilsētas parku, jo ar velo gandrīz ietriecies barjerā. Ņemot vērā, ka šā gada pirmajos sešos mēnešos Latvijā uz dzelzceļa kopumā reģistrēti 12 negadījumi, kuros gājuši bojā deviņi, bet traumēti trīs cilvēki, “Latvijas Dzelzceļš” ir pavisam bažīgs. Pēc viņu rīcībā esošās informācijas, aplikācijas objektus ģenerē sistēma pēc noteikta algoritma, tāpēc, potenciāli, spēles “varoņu” atrašanās vieta var būt arī stacijas, peroni un sliežu ceļi. Pēc tam, kad Nīderlandē reģistrēti vairāki gadījumi, ka neatļautās vietās uz dzelzceļa gados jauni cilvēki guvuši vieglas traumas, vietējās dzelzceļa kompānijas jau ir nosūtījušas oficiālu pretenziju “Nintendo”, kas ir “Pokemon GO” izstrādātājs, ar prasību veikt darbības, lai ierobežotu aplikācijas darbību tiešā dzelzceļa tuvumā.
Otrkārt. Diezgan ātri tērējas internets. Šeit
vecākiem būtu jāpaseko, vai viņu atvases jau aizrāvušās ar Poremonu
medībām – mēneša beigās pārsteigums var izrādīties telefona
rēķins.
Treškārt. Arī telefona baterijai tā ir liela
slodze. Naudīgākie spēlētāji jau aprīkojušies ar īpašiem papildus
baterijām. Bet kopumā šī maza bēda, ja neskaita to, ka bērnu kādos
brīžos vari arī nesasvanīt.
Ceturtkārt. Spēles fani priecājas, ka šis nu
beidzot ir labs veids, kā izkustēties (un kustēties tiešām sanāk),
taču man rodas jautājums – cik jēgpilna ir fiziska aktivitāte bez
apzinātas klātbūšanas. Nez vai ir veselīgi pārvietoties uzrautiem
pleciem un koncentrētu skatienu viedierīcē. Es labprātāk izvēlos
spēli Geocaching, kas ļauj būt ārā, būt kustībā un ļauj arī redzēt
vietu, kur esi nonācis.
Piektkārt. Datu drošība. Spēle pieprasa plašas
tiesības tavā ierīcē. Tā izmanto fotokameru, GPS un Google kontu.
Ražotājs apgalvo, ka šīs tiesības tiek izmantotas tikai spēlei
nepieciešamajā apjomā, tomēr uz to nedrīkst paļauties. Internetā
cirkulē arī spēles uzlauzta versija, kas satur Trojas zirgu
(vīrusu) un pārņem kontroli pār telefonu.
Nu ko, vecākiem liels darbs priekšā – runāt ar bērniem par drošību
uz ielas, datu drošību viedierīcēs, saprātīgu naudas tērēšanu un
jēgpilnu laika pavadīšanu.
Grāmatu gan iesaku izlasīt.
Autore: Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv redaktore
