Mazo pacientu vecāki – no klientiem par sadarbības partneriem

Attiecības starp pacientu un ārstu lielā mērā ir sava veida nerakstīts sociālais līgums. Šobrīd abas puses viena no otras cer saņemt aizvien vairāk. Bērnu veselības aprūpē šīs attiecības ir vēl īpašākas, jo blakus mazajam pacientam stāv tikpat nozīmīgi procesa dalībnieki – bērna vecāki.
 

Tikai dialogs var palīdzēt tuvināt iesaistītās puses un panākt vienotu izpratni par šī nerakstītā līguma nosacījumiem, visaugstāk turot mazo pacientu intereses. No vienas puses, bērnu ārsti bieži tiek kritizēti, taču, no otras puses, saņem milzīgu uzticības kredītu. Ikdienā vērojam, ka daudzi vecāki izvēlas konsultēties pie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) speciālistiem, apejot ģimenes ārstu. Vecāki liek lielas cerības uz slimnīcas mediķiem, taču ne vienmēr ārsts var sniegt tādu atbildi, kādu no viņa sagaida, līdz ar ko nereti sākas sadarbības problēmas.
 

Bērns un viņa vecāki ārstniecības procesā nevar būt tikai klientu lomā – ģimenei jākļūst arī par aktīviem līdzdalībniekiem. Pat ideālākais ārstu lēmums nedarbosies, ja vecāki to neatbalstīs, jo viņi būs tie, kas īstenos ārstu rekomendācijas dzīvē ārpus slimnīcas.

Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras darbs ir cieši savijies ar BKUS Bērnu slimību klīnikas darbu, risinot ārstniecības, izglītības un pētniecības jautājumus, kā arī veidojot kopējus attīstības plānus. Ja agrāk domājām, ka Latvijas  bērnu ārstniecībā galvenais ir diagnostisko iekārtu, zāļu iegāde un slimnīcas telpu sakārtošana, kas neapšaubāmi bija vajadzīga pārejā uz moderno medicīnu, tad šobrīd arvien vairāk pārliecināmies, ka svarīgākais ir cilvēki. Šodien pavisam noteikti varam teikt, ka būtisks ir ne tikai tas, ko vēlamies kā ārstniecības personas veikt, bet arī kā mēs to īstenojam un kādu lomu šajā procesā atvēlam pacientam un viņa ģimenei. Veiksmīga attiecību veidošana starp mediķiem un bērna vecākiem ir daudz sarežģītāka nekā sākotnēji varētu šķist un šīs prasmes ir rūpīgi jāattīsta. Lielas cerības šajā ziņā saistām ar jauno ārstu paaudzi, jo Rīgas Stradiņa universitāte komunikācijas prasmēm un saskarsmei ar pacientu piešķir nozīmīgu lomu topošo mediķu sagatavošanas programmā.
 

Mainoties izpratnei par ārsta kompetencēm, mainās arī izpratne par pacienta lomu un uzdevumiem. Bērns un viņa vecāki ārstniecības procesā nevar būt tikai klientu lomā – ģimenei jākļūst arī par aktīviem līdzdalībniekiem. Pat ideālākais ārstu lēmums nedarbosies, ja vecāki to neatbalstīs, jo viņi būs tie, kas īstenos ārstu rekomendācijas dzīvē ārpus slimnīcas. Tāpēc mediķu uzdevums ir atrast vecākos domubiedrus, kopīgi vienoties par ceļu, kas ir abām pusēm pieņemams. To var panākt, veicot pacietīgu skaidrojošo darbu, kā arī uzklausot vecāku viedokli.  

Gadu gaitā uzkrātā pieredze un labākie pasaules piemēri rāda mums ceļu uz nepieciešamo pilnveidi. Piemēram, lai veicinātu vecāku iesaisti bērna ārstēšanā, BKUS ir ieviesta jauna prakse – uz ģimeni vērsts konsilijs. Ierasti ārstu konsilijs tiek sasaukts gadījumos, kad nepieciešama profesionālo zināšanu un viedokļu apmaiņa, lai kopīgi lemtu par piemērotāko risinājumu konkrētajam pacientam. Ja līdz šim vienīgie lēmēji konsilijā bija mediķi, tad šobrīd par konsīlija pilntiesīgiem dalībniekiem kļūst arī vecāki, kas tiek aicināti ne tikai sniegt informāciju un uzklausīt ārstu lēmumu, bet arī  izteikt savu viedokli par piedāvātajiem risinājumiem, un lēmums par turpmāko rīcības plānu ir kopējs. Šajā pārejā no autoritatīva pacienta ārstēšanas stila uz ciešas sadarbības modeli ar pacientu un viņa ģimeni, mēs saredzam lielas pozitīvas iespējas, tomēr jāatzīst, ka tas ir ļoti laikietilpīgs process. Tajā vienlaikus pulcējas vairāki vadošie speciālisti,  tā saīsinot laiku, kuru viņi varētu veltīt citiem pacientiem. Domājot par ārstniecības kvalitāti, ko sagaida ikviens sabiedrības loceklis, jārisina jautājums par vienam pacientam atvēlamo laiku, jo pretējā gadījumā sociālo līgumu ar sabiedrību mediķiem izpildīt neizdosies.
 

Mediķu sabiedrība šobrīd strauji mainās. Ir izaugusi jauna ārstu paaudze, kura pārzina rietumos izmantotās tehnoloģijas, piedalās starptautiskās konferencēs, stažējas ārvalstīs, veido profesionālos kontaktus ar ārvalstu kolēģiem. Attīstās Eiropas references tīkli, kuru ietvaros ārsti  sadarbojas sarežģītu gadījumu risināšanā – īpaši reto slimību pacientu ārstēšanā. BKUS vairs nav pēdējā instance, kas var palīdzēt smagi slimiem bērniem. Pateicoties Eiropas Savienības sadarbībai, valsts apmaksā medicīnisko palīdzību dalībvalstīs, kad pašmāju medicīnas iestādēs to nav iespējams sniegt.
 

Gadījumos, kad nepieciešamo palīdzību Latvijā nevar nodrošināt, tiek meklētas iespējas ārvalstīs. BKUS ir noslēgti sadarbības līgumi ar vairākām Eiropas klīnikām un tā tiek atpazīta kā uzticams sadarbības partneris. Šāda savstarpēja uzticēšanās ir ļoti svarīga, jo parasti mūsu mediķi veic bērna uzraudzību un ārstēšanu gan pirms, gan pēc ārvalstīs saņemtā palīdzības posma. Šobrīd arī aktīvi attīstās Eiropas references tīkli, kuru ietvaros iespējams operatīvi nodibināt kontaktus ar pieredzējušām klīnikām konkrētu veselības sarežģījumu risināšanā. Tomēr daudzu slimību jomā šie tīkli vēl tikai attīstās un ne vienmēr ārstu profesionālie kontakti ir pietiekami, lai sameklētu nepieciešamās palīdzības iespējas.

Jaunie vecāki bieži vien nav sagatavoti veselības jautājumu risināšanai un neprot orientēties informācijas gūzmā. Ja mediķu skološanā aizvien pieaugoša uzmanība tiek pievērsta informācijas avotu uzticamībai un kritiskai vērtēšanai, tad, izņemot atsevišķus centienus, sabiedrības izglītībā šī svarīgā elementa šobrīd pietrūkst.

Brīžos, kad ārstiem trūkst sakaru ar vajadzīgajām klīnikām, paveras iespējas dažādiem starpniekiem. Nereti vecāki meklē starpnieku pakalpojumus arī tad, ja neuzticas ārstiem vai tīri emocionāli nespēj pieņemt ārstu lēmumu. Starpniecības bizness, protams, pats par sevi nav peļams, taču bieži bažas raisa tā rosināto pakalpojumu lietderība un kvalitāte. Vecāki nereti sastopas ar starpnieku piedāvājumiem, kas gan mēdz būt ļoti dārgi, bet vienlaikus arī ļoti kārdinoši, jo sola cerību – sniegt risinājumu tūlīt un tagad. Vecāki bieži vien ir psiholoģiski izsīkuši cīnoties par sava bērna veselību vai pat dzīvību un meklē jebkuru iespēju viņam palīdzēt. Ir pilnībā saprotama vēlme sekot šādiem solījumiem, taču katrs piedāvājums būtu kritiski izvērtējams. Pārrobežu medicīna atsevišķām ārvalstu iestādēm ir ienesīgs bizness, kur ne vienmēr pacienta intereses tiek stādītas visaugstāk. Šaubas, piemēram, rosina piedāvājumi, kurus pieņemot, vecākiem tiek liegts rādīt jebkādu medicīnisko dokumentāciju pašmāju mediķiem. Vajadzētu arī rūpīgi izvērtēt nelielu privātu klīniku piedāvājumus, jo grūti iedomāties gadījumus, kad pieredze un zināšanas tajās varētu būt lielākas nekā universitāšu klīnikās. Arī paļaušanās uz lozungu – “vienalga kur, tikai ne Latvijā” ir ļoti bīstama. Svarīgi ir noskaidrot, ko tieši labāku ārvalstu klīnika var nodrošināt, jo nereti smagi slimiem bērniem, pamatojoties uz miglainiem solījumiem palīdzēt, tiek piedāvāta tā pati  diagnostika vai citi pakalpojumi, kurus būtu iespējams veikt Latvijā, aiztaupot izdevumus un tālo ceļu, kas rada slodzi jau tā novārdzinātajam bērna organismam.

Pateicoties neierobežotajam informācijas apjomam mūsdienās, sabiedrība vienlaicīgi kļūst gan informētāka, gan dezinformētāka. Kā izglītot vecākus, lai viņi kritiski spētu izvērtēt dažādus piedāvājumus? Kā iemācīt atšķirt zinātnisku informāciju no reklāmas vai vienkāršas dezinformācijas? Nav labāka ceļa par rūpīgi veidotu dialogu katrā individuālajā gadījumā. Jo lielāka būs uzticība ārstam, jo mazāk vietas atliks dezinformācijai. Daudz varētu sniegt arī šobrīd iztrūkstošā veselības mācība skolu izglītības programmā.


Jaunie vecāki bieži vien nav sagatavoti veselības jautājumu risināšanai un neprot orientēties informācijas gūzmā. Ja mediķu skološanā aizvien pieaugoša uzmanība tiek pievērsta informācijas avotu uzticamībai un kritiskai vērtēšanai, tad, izņemot atsevišķus centienus, sabiedrības izglītībā šī svarīgā elementa šobrīd pietrūkst.
 

Par spīti kritikai un savā ziņā arī pateicoties tai Latvijas medicīna pamazām virzās uz sadarbībā balstītām attiecībām ar pacientu, un varam priecāties par vairākām pozitīvām iestrādēm šajā jomā. Atliek vien ārstiem, pacientiem, viņu tuviniekiem un sabiedrībai kopumā novēlēt šajā izaugsmes procesā nezaudēt spēju ieklausīties vienam otrā. Lai gan smagas slimības allaž saistās ar emocionālu spriedzi, tomēr būtu jāatceras, ka visi ārstniecības procesā iesaistītie ir sabiedrotie, kuru mērķis ir viens – pēc iespējas labāks rezultāts pacientam.

 

Dace Gardovska, Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Pediatrijas katedras vadītāja