Vecvecāku nopūta: mēs veselu gadu mazbērnu neesam redzējuši

Ilustrēšu dažus piemērus.

• Vectēvs ar dēlu sazvanās teju katru otro dienu. Parunā par niekiem, parunā par sadzīvi, par kopīgām interesēm. Taču, kad pienāk mazdēla dzimšanas diena, atnākot ciemos, nopūšas: “Nu ja, mēs te ciemos neesam bijuši kopš iepriekšējās jubilejas.”
• Vecmāmiņu ļoti interesē, kā klājas ārzemēs dzīvojošajiem mazbērniem. Uz mudinājumu piezvanīt, atskan sērīga balss: “Ak, ja jau viņi vēlēsies, paši piezvanīs.” 
• Cita vecmāmiņa cits mazbērns, kurš dzīvo citā pilsētā. Ģimene šķirta, vedeklai jauns vīrietis. Arī šī vecmāmiņa nav pārāk uzņēmīga – neiešot jau jaukties citā ģimenē. 

Var jau uzskatīt, ka vecāku uzdevums būtu rūpēties, lai vecvecākiem ir pietiekami daudz iespēju tikties ar mazbērniem, līdz ar to arī veidojot attiecības. Taču es tam nepiekrītu. Vecāki paši veido attiecības ar saviem bērniem, vecvecāki ar saviem mazbērniem. Profesore, psihoterapeite, RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne savulaik sacīja: “Tā ir skarba patiesībā – iepriekšējo paaudžu cilvēki ne tikai netika mācīti, kā veidot attiecības ģimenē, bet pat tika darīts viss, lai būtu pēc iespējas sliktāk. Ģimene nebija vērtība. [..] Jāatceras viena lieta – bērni izvēlas, kā veidot attiecības ar visu pasauli, izņemot to, kādas būs viņu attiecības ar saviem vecākiem. Kādu uzvedības un attiecību modeli vecāki izveidos, tādā modelī bērni dzīvos. [..] To attiecību veidu, ko vecāki noteikuši, bērni izmainīt nespēj. Tas it tikai pašu vecāku ziņā, pie tam neatkarīgi no tā, cik veci ir paši vecāki un viņu bērni.” [1]

Tātad, vecmāmiņām un vectētiņiem pašiem jāizrāda iniciatīva un vēlēšanās satikt savus mazbērnus, būt ar viņiem kopā.  Pretējā gadījumā rodas situācijas, kad mazbērns atsakās tajā retajā reizē ar vecvecāku parunāt pa telefonu vai arī piekrīt kopīgām svētku vakariņām, jo “būs dāvana”. Citādi intereses nav, jo būtībā sveši cilvēki. 

Vecmāmiņām un vectētiņiem pašiem jāizrāda iniciatīva un vēlēšanās satikt savus mazbērnus, būt ar viņiem kopā.

Ko darīt vecvecākiem? 
Pirmkārt, neizsaki pārmetumus (ne tiešus, ne caur puķēm), ka esi aizmirsts, pamests nemīlēts. Tas nekādi neveicinās vēlmi komunicēt ne bērnos, ne arī mazbērnos. 
Otrkārt, seko klīniskās psiholoģes un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeites Marijas Ābeltiņas ieteikumiem: 

• Izsaki prieku par mazbērna satikšanu vai viņa zvanu. Esi priecīgs par katru mazbērna zvanu, vienkārši pasakot to viņam, piemēram, “man prieks, ka tu man zvani", "cik jauki tevi atkal redzēt". Neuzsāc sarunu ar pārmetumu, ka viņš sen tev nav zvanījis vai nav braucis ciemos. Komunikācijā ar bērniem vienmēr ir lieliskas lietas, par ko mēs varam priecāties - pirmie soļi, dziesmas, kopīga puķu laistīšana, klimpu gatavošana, bērnudārza un skolas gaitas, jauns matu griezums.
• Izrādi patiesu interesi par bērna dzīves gaitām. Vaicājot un patiesi interesējoties, uzzini, kas ir aktuālie jautājumi, kas nodarbina mazbērna prātu, kur viņš ir bijis, ko jaunu redzējis, apguvis un uzzinājis.
• Ļaujies spontanitātei un spēlei. Ļaujies bērnu rotaļām, esi gatavs stundām ilgi spēlēt veikalā un izdot atlikumu ar ceļmallapām vai 100 reizes iet meklēt mazmeitu, kas paslēpusies zem galda.
• Komunicē ar bērnu, nevis izmanto bērnu, lai komunicētu ar viņa vecākiem. Komunicē ar mazbērnu, nevis saredzi viņā savu bērnu atspulgu un reaģē uz to. Diemžēl gadās, ka vecvecākiem ir konfliktējošas attiecības ar vecākiem un mazbērni tiek neapzināti vai apzināti izmantoti kā instruments, caur kuru nodot ziņas meitai vai dēlam vai arī mazbērns "dabū rājienu", jo kaitina ar to, ka līdzīgs "nekam nederīgam dēlam". Pieaugušo lietas jākārto ar pieaugušajiem. Mazā bērna, pat ja viņam jau ir 11 gadi, iesaistīšana rada ārkārtīgi sāpīgas un pretrunīgas jūtas, liekot risināt attiecību rēbusus, kas galīgi neatbilst viņa vecumam.
• Godīgi pasaki savas vēlmes. Runāšana "caur puķēm" apgrūtina komunikāciju. Bērns nesaprot, ko tu gribi un tu nesaņem gaidīto. Pasaki mazbērnam, ka tu gribētu, lai viņš tev piezvana reizi nedēļā, nevis "nezinu vai vispār vērts maksāt telefona rēķinu, tik un tā neviens nezvana".
• Izvairies no pārliekas moralizēšanas. Gadiem ejot, mēs paliekam pieredzējušāki, gudrāki un diemžēl brīžiem kategoriskāki. Mēs jau zinām, kā tās lietas notiek un labu gribēdami, mēģinām atvasēm visu pateikt priekšā, detalizēti izstāstīt kas un kā. Tas bieži vien nenostrādā. Labāks risinājums ir uzdot bērnam uzvedinošus vai domāt liekošus jautājumus, piemēram, "Kā tu rīkotos šādā situācijā?", "Kā tev šķiet, kam bija taisnība? Kādēļ?".
• Iedrošini un atbalsti. Ja kaut kas neizdodas, nesanāk, atnāk niķis, ir svarīgi dot bērnam atbalstu, ka viņš tiks galā ar grūtībām - "Nekas, nākamreiz sanāks labāk, kad es biju maza, man arī vajadzēja laiku, lai iemācītos braukt ar riteni".
• Noliec skaidras robežas. Vecvecāki bieži asociējās ar lutināšanu, taču ir nepieciešams nospraust robežas, bet tām ir jābūt saprātīgām, nepārspīlētām un bērnam ir saprotamām. Neliec aizliegumus, bet piedāvā variantus, ko viņš vai viņa var darīt. Piemēram, ja mazbērni nedrīkst kliegt mājās, tad pastāsti, kur to drīkst darīt.
• Pasakies par kopīgo pavadīto laiku. Pasaki paldies par to, ka mazbērni tev piezvanījuši vai atbraukuši ciemos, nejautā viņiem, kad atkal atbrauks. Šis nepiemērotais jautājums var bērnos izraisīt dziļus pārmetumus un vainas izjūtu, ja viņiem neizdosies atbraukt vai piezvanīt, kad solījuši.  

Autore: Audra Šauere, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece

Atsauces:

1. Profesore: Par attiecībām ar bērniem atbildīgi vecāki. Vienmēr! 
2. Ko runāt un nerunāt ar saviem mazbērniem. Zelta padomi vecvecākiem