Zane Lobānova: Stingrs vai vardarbīgs?

Mani nemulsina izdeguši pedagogi, kas nespēj sevi savākt. Pie niecīgā atalgojuma un prasībām, kādas tās ir – izdegšana pedagoga profesijā ir standarta situācija. Mani vairāk mulsināja citu vecāku reakcija. Ne visu, bet daļas. Dzirdot par notikušo, viņu reakcija bija aptuveni  šāda: „Nu un kas? Reizēm bērni ir to pelnījuši!”, „Pamēģiniet pati savākt 20 sīkos!”, „Disciplīnai jābūt!” Lielākā daļa vecāku interesi par notikušo neizrādīja. Dārziņa direktore ar līdzjūtīgu skatienu nopūtās, jo nekas tāds jau nebija noticis. Nevienu nesita un badā nemērdēja. Tikai skaļi deva komandas: ”Stāvi klusu – dzert nedabūsi!”.

Kas tas ir, ar ko mēs slimojam? Vienaldzība? Bailes? Labas izglītības trūkums? Iniciatīvas trūkums – iestāties par saviem bērniem? Kas mums traucē prasīt saviem bērniem labāko?

Es domāju, ka mums ir grūti atšķirt stingrību no vardarbības šodien, jo pieredzē – daudzus gadu desmitus – vardarbība tika uzskatīta par normu. Vēl mūsu vecmāmiņas uzskatīja, ka, ja bērns par daudz niķojas – viņš ir jāieper, lai „niķītis” pāriet. Viņām nebija laika jautāt, kā tu jūties un kas tevi nomāc. Bija jāstrādā, lai izdzīvotu. Darbs, tad partija un tad ģimene.

Šis būs aicinājums pievērst uzmanību: stingrība un emocionāla vardarbība izskatās līdzīgi, bet mērķi tām ir dažādi. Atšķirt abas palīdz pēcgarša.

Izauga nākamā paaudze, kas bija augusi bez vecāku atbalsta. Viņi ne tikai neprata runāt par savām jūtām, bet arī nespēja tās atpazīt. Sastapdamies ar savu bērnu jūtu izpausmēm, viņi paši izjuta apjukumu, izbīli, kaunu. Un viņi audzināja nākamo paaudzi – kā mācēdami. Reizēm sodot bērnus brīžos, kad bērni bija apjukuši vai dusmīgi. Reizēm kauninot viņus, kad viņi bija nobijušies vai uztraukušies.

Un pāri visam disciplīna. Padomju varai disciplīna bija nepieciešama, lai kontrolētu masas. Jo paklausīgāks cilvēks, jo vieglāk ar viņu manipulēt un kontrolēt. Te nu mums liels palīgs ir izglītības iestādes, kurās strādā ievērojams skaists disciplinētu cilvēku, kuri vēlas disciplinēt bērnus. Savukārt šos pedagogus disciplinē valsts noteiktie izglītības standarti un mācību programmas.

Te – tieši tāpat kā ģimenē – ir vieta izpratnei vai neizpratnei par to, kas ir stingrība un kas vardarbība. Tas nav viens un tas pats.

Ar ko tad atšķiras šie divi jēdzieni, kurus grūti saprast Latvijas sabiedrībai?

Stingrība ir konsekvence prasībās, nemainīgi noteikumi, taisnīgums. Te piedien arī maigums un iejūtība. Situācijas izpratne un mīlestība. Stingrs vecāks/ pedagogs saglabā cieņu pret bērnu un ievēro viņa vajadzības. Bet vardarbība neparedz maigumu, otra vajadzības un jūtas. Vardarbīgs vecāks/ pedagogs apkalpo savas vēlmes, nevis bērna.

Paanalizēsim situāciju, kurā audzinātāja kliedz uz četrgadīgu bērnu: „Stāvi klusu – dzert nedabūsi!”.

Četrgadīgam bērnam ir vajadzība būt drošībā, būt paēdušam, būt pieņemtam un attīstīt savas iemaņas u.c. Kuras no vajadzībām skolotāja apkalpo, aizliedzot zēnam padzerties? Kuras no vajadzībām viņa apkalpo, aizliedzot izteikt jautājumu?

Visticamāk, ka šis zēns un arī pārējie bērni ātri sapratīs, ka, ja man ko gribās, jautāt nedrīkst. Vai sliktākā gadījumā – kaut ko gribēt ir slikti. Nedrīkst gribēt.

Četru gadu vecumā bērns vēl nespēj atdalīt notikumu no sevis. Bērns pieņem – ja reiz audzinātāja kliedz uz mani, kad es kaut ko gribu, tad es esmu slikts. Tas ved pie tā, ka bērnam grūti atpazīt savas vajadzības. Arī audzinātāja konkrētajā situācijā tās neapzinās. Viņa drīzāk novada savu sasprindzinājumu.

Kādēļ vecāki pieņem šo situāciju bez cenzūras? Jo mūsu kritiskā domāšana pārstāja attīstīties brīdī, kad mūsu audzinātājas pateica: ”Nē, tu nedabūsi dzert, tu patiesībā nedrīksti gribēt dzert”. Bērni vēl ir labā kontaktā ar savu ķermeni un savām vajadzībām – tas, ko viņi sajūt – to mēs redzam tūlīt uz āru. Tas ir iemesls, kādēļ daudziem pieaugušajiem nepatīk bērni un ir grūti ar viņiem kopā atrasties. Bērni ir brīvi un spontāni. Tas var pieaugušajos raisīt bailes – līdz kam tas aizvedīs!

Ja pret bērnu vairākkārt tiek piemērota šāda „disciplīna”, tad ar laiku bērns iemācās savas vajadzības apslāpēt. Neapmierinātās vajadzības nekur nepazūd, bet izpaužas kā stress: dažādas sāpes, bez medicīniska izskaidrojuma, slimošanas, apātija, agresija. Vecāki/ pedagogi ir panākuši bezierunu paklausību, jeb to, ko gribam saukt par „disciplīnu”.

Daļa pedagogu un vecāku par šādi „disciplinētiem” bērniem var izjust gandarījumu un prieku. Re, cik visi paklausīgi un kārtīgi bērni. Klausa uz vārda, liekus jautājumus neuzdod. Tikai viņu griba un iniciatīva ir apslāpēta. No viņiem izaug cilvēki, kuri nezina, ko viņi grib. No viņiem izaug cilvēki, kuri bez kritikas pieņems to, ko ar viņiem darīs autoritātes.

Kā skolotāja varētu saglabāt disciplīnu, bet ievērot reizē arī bērna intereses?

Viņai ir iespēja paskaidrot: „Pie galda, lūdzu, nerunā. Es tev tikko piedāvāju dzert. Tagad tev būs jāpagaida”.

Konsekvence noteikumos (konkrētajā pirmsskolas iestādē bija prasība ēdienreižu laikā nesarunāties) tiek ievērota. Cieņa pret bērnu tiek saglabāta. Viņš netiek pazemots un zina, ka viņam vēl būs iespējas padzerties. Viņa vajadzības netiek ignorētas vai noliegtas – kā tas ir sākotnēji darīts un disciplīna tiek uzturēta.

Šis nebūs pārmetums mūsu kļūdām un neprasmei. Lai bērni Latvijā augtu droši, brīvi un laimīgi, kādam laikam vēl jāpaiet. Šis būs aicinājums pievērst uzmanību: stingrība un emocionāla vardarbība izskatās 

līdzīgi, bet mērķi tām ir dažādi. Atšķirt abas palīdz pēcgarša. Ja bērni jūtas brīvi un vēlas pavadīt laiku ar šādu cilvēku, tad visticamāk runa būs par stingrību. Ja bērni atsakās no kontakta ar viņu – tad pastāv iespēja, ka šis cilvēks ir emocionāli vardarbīgs.

Autore: Zane Lobānova, geštaltterapeite

Foto: Shutterstock.com un privātais arhīvs

Materiāls publicēts sadarbībā ar www.liepajniekiem.lv