Dāvis Grietēns: Nevar rehabilitēt cilvēkus, kuri to nevēlas

Otrkārt, lielākajai daļai šo cilvēku nav arī izglītības. Agrāk vairums šo cilvēku strādāja dažādus mazkvalificētus darbus. Un tur izglītība nebija noteicošais faktors. Ja šiem cilvēkiem ir vidējā izglītība, tas jau ir ļoti labi, bet vairums ir ar pamatskolas un pat nepabeigtu pamatskolas izglītību.
Tas ir vēl viens no kritērijiem, kādēļ darba devējiem šādi cilvēki nav pieprasīti.
Un līdz ar to izveidojas situācija, ka cilvēks vairs nevar atrast darbu, kaut kur piestrādāt. Rezultātā viņš vairs nevar sevi uzturēt un nonāk patversmē. Turklāt daudziem arī veselība pasliktinājusies, kā dēļ viņi nav konkurētspējīgi darba ņēmēji. Tādēļ ir pie mums.
Ievērojama daļa patversmes kontingenta ir sievietes. Patiesībā ar dāmām ir ļoti interesanti - daudzas iepriekš bijušas pat labi situētas. Kādreiz dzīvojušas ļoti labi – viņām nebija jāstrādā, jo vīri viņas pilnībā uzturējuši. Sievietes visu mūžu bijušas mājsaimnieces. Un pēkšņi gadījies, ka vai nu vīrs vecuma dienās atradis sev citu jaunāku sievietei vai arī aizgājis taisaulē. Sieviete nespēj par sevi parūpēties un nonāk pie mums.

Sievietes visu mūžu bijušas mājsaimnieces. Un pēkšņi gadījies, ka vai nu vīrs vecuma dienās atradis sev citu jaunāku sievietei vai arī aizgājis taisaulē. Sieviete nespēj par sevi parūpēties un nonāk pie mums.

Šādas dāmas ir bez darba stāža, bez izglītības un bez darba prasmēm. Šīm sievietēm nav variantu. Darba devējiem šādas sievietes nav vajadzīgas, jo viņām nav ne izglītības, ne darba pieredzes.
Integrēt Patversmes iemītniekus, ja runājam par tiem, kuru vecums ir virs 50 gadiem, sabiedrībā varētu. Tādu iespēju varētu rast, bet tad ir nepieciešamas darba vietas tieši Liepājā. Piemēram, cehi, ražotnes, kur varētu darīt vienkāršu, mazkvalificētu darbu. Piemēram, cilvēkam būtu jāstāv pie konveijera vai galda un jāpako kaut kāda produkcija. Ir cilvēki, kas strādājuši sērkociņu fabrikā, cukurfabrikā, kur strādnieks, piemēram, bija nodarbināts kafijas saiņošanā.
Būtiski, lai šiem cilvēkiem nav jābrauc prom, jāpārceļas uz citu pilsētu vai jādara kas tāds, kas nekad mūžā nav darīts. Ja mēs šos cilvēkus integrējam, motivējot ar to, ka viņi būs labi strādnieki, jārūpējas par šādām darba vietām. Iespējams, tās varētu būt subsidētas darba vietas, uz kurām nav jākonkurē ar jaunākiem un spējīgākiem darba ņēmējiem.

Ja mēs šos cilvēkus integrējam, motivējot ar to, ka viņi būs labi strādnieki, jārūpējas par šādām darba vietām. Iespējams, tās varētu būt subsidētas darba vietas, uz kurām nav jākonkurē ar jaunākiem un spējīgākiem darba ņēmējiem.

Jo, piemēram, uzņēmumā “Lauma” šiem cilvēkiem, no kuriem daži, iespējams šajā uzņēmumā savulaik arī strādājuši, viņi vairs nevar iekļauties, jo tur nepieciešama laba redze, kādas lielākajai daļai patversmes klientu vairs nav.
Šis jautājums būtu risināms plašāk – valsts līmenī. Ja būtu darba vietas Liepājā un mazkvalificēti darbinieki būtu nepieciešami, būtu arī pieprasījums pēc rehabilitācijas un cilvēkresursiem. Bet šobrīd šie cilvēkresursi nav vajadzīgi, līdz ar ko es neredzu iespēju, ka daļai no patversmes klientiem, sevišķi sievietēm, varētu piedāvāt, kur viņām iet strādāt.
Situācija šobrīd šajā jomā ir ļoti sarežģīta. Jo integrēt patversmes klientus sabiedrībā varam tikai tad, ja viņiem ir iztikas līdzekļi, proti – darbs.

Viena daļa klientu ir tie, kurus varētu integrēt sabiedrībā, ja vien tiktu radītas viņiem piemērotas darba vietas. Taču ir jau vēl otra daļa – tie, kuri nekad nav strādājuši un nestrādās, jo to nevēlas. Tie ir tie, kuri nemaz negrib, ka viņiem palīdz - viņiem ir labi tā, kā ir.
Sabiedrība grib šiem cilvēkiem palīdzēt, jo izskatās, ka viņiem vajag palīdzēt. Bet vai kāds viņiem ir pajautājis, kad šis cilvēks pēdējo reizi meklējis darbu? Kad viņš pēdējo reizi bijis Nodarbinātības valsts aģentūrā? Interesējies par kaut kādām iespējām? Un ko šis cilvēks vispār savā labā ir darījis.
Realitāte ir tāda, ka atsevišķiem eksemplāriem palīdzību nemaz nevajag, to vairāk vajag sabiedrībai. Ir daļa cilvēku, kuri ir uz ielas, kuriem var palīdzēt. Bet daļa, viņiem jau uzdodot pirmo jautājumu, visu noraida. Viņiem nekad neko nevajadzēs.

Es par šo tēmu varētu stāstīt daudz un ilgi. Mēs šiem cilvēkiem nākam pretī, piedāvājam variantus, iespējas un padomu. Bet viņiem neko no tā nevajag. Viņiem ir labi tā kā ir.
Jā, un daudzi no viņiem ir labi aktieri. Kad uz ielas ar šādu cilvēku parunājam, viņš žēlojas: es jau gribu, bet man nesanāk, darba man nav, to man neviens nedod... Vairums arī ir tādi, lai iežēlinātu klausītājus: viss ir slikti. Bet tā jau nu akurāt nav. Kaut kas ir jādara arī pašam. Kuram tad ir prieks meklēt jaunu darbu, ar satraukumu iet uz pārrunām, censties sevi pierādīt jaunajā darba vietā. Tas nav tas pats, kas doties uz kino!

Bet tā jau nu akurāt nav. Kaut kas ir jādara arī pašam. Kuram tad ir prieks meklēt jaunu darbu, ar satraukumu iet uz pārrunām, censties sevi pierādīt jaunajā darba vietā. Tas nav tas pats, kas doties uz kino!

Lai iekļautos darba tirgū, sevi ir jāpiespiež un jāpārvar. Un jāpierāda. Otrajā galējībā nekas nav jādomā. Ej, kur gribi, jūties brīvi.
Cilvēkiem tikai liekas, ka tie, kas ir uz ielas, ir nabadziņi, kuri jāžēlo un kuriem jāpalīdz. Jautājums: kāpēc viņš ir cietis? Protams, ne visi uz ielas ir vienādi. Ir cilvēki, kuri patiesi nokļuvuši neapskaužamā situācijā un viņiem ir nepieciešama palīdzīga roka. Tāpat ir cilvēki, kuriem ir psihiska rakstura problēmas.
Bet ir arī tādi, kas nevēlas uzņemties atbildību un pienākumus. Jo, integrējoties sabiedrībā, tie ir jāuzņemas. Šādiem subjektiem ir slinkums rīkoties, negribēšana uzņemties atbildību, nevēlēšanās sevi pārvarēt. Bet, lai integrētos sabiedrībā, tas jāpārvar.
Bet tas ir grūti. Vieglāk ir sūdzēties, ka viss ir slikti: pašiem grūti, valstī slikti, pašvaldība arī slikta. Un, ja kāds klausās, tad mērķis sasniegts. Jā, ir vajadzīga rehabilitācija! Bet mēs nevaram rehabilitēt cilvēkus, kuri to nevēlas.
Bieži saņemam iedzīvotāju zvanus. Cilvēki satraukušies stāsta, ka redzējuši vai sastapuši pilsētā bezpajumtnieku, kuram, viņuprāt, steidzami nepieciešama palīdzība. Pēc vizuālā apraksta parasti atpazīstu, par kuru personu iet runa. Persona tantiņai sūdzējusies, ka viņam ir grūti, neviens nedod darbu. Viņš sevi uztaisījis par večuku, kaut gan ir vīrietis pusmūžā. Iežēlinājis sievieti.

Jā, ir vajadzīga rehabilitācija! Bet mēs nevaram rehabilitēt cilvēkus, kuri to nevēlas.

Bet kad mēs šim cilvēkam rosinām iet uz darba biržu, viņš melo, ka tur bijis un dabūjis kurvīti. Kaut patiesībā biržā nav pat ieskatījies. Vai iegājis un paziņojis, ka strādāt negrib.
Reiz vienam šādam personāžam, kurš it kā nevarēja pilsētā dabūt darbu, mēģinājām palīdzēt. Sameklējām vietu laukos, kur nekas liels nebija jādara. 

Bija jāpieskata māja, jākurina krāsns un jāpabaro suns, bet par to bija silta pajumte un ēšana. Ko izdarīja šis cilvēks? Suni izdzina no mājas, bet māju pārvērta midzenī – vienā istabā mitinājās, bet otru izmantoja par tualeti, jo bija par slinku iziet no mājas.
Tāpat liela nelaime ir tā, ka šie cilvēki cits citu velk uz leju. Un te liela problēma ir alkohols. Liepāja nav liela. Pārvarot pāris kilometrus, šie cilvēki jau sastapuši līdzīgi domājošos, kas uzcienājuši un tā aiziet...

Foto: Dāvis Grietēns, Nakts patversmes vadītājs 

Autors: www.liepajniekiem.lv