Tehnoloģiju apsēstie. Vai tiešām ar jūsu bērniem ir tik traki?

Mani novērojumi liecina, ka bērni tik ļoti labprāt dara tās pašas lietas, ko mēs bērnībā, ja vien viņiem tās parāda un dod iespēju izpausties.

Man ir sešgadnieks, un pavisam loģiski, ka viņam ir zināma interese un iemaņas gan datora, gan viedtelefona lietošanā, jo es diendienā strādāju ar abām minētām ierīcēm – tāds darbs. Tātad – ja modernās tehnoloģijas izmanto vecāki, ir loģiski, ka tie kļūst par zināmu ikdienu arī bērnam. 

Vēlamais un realitāte
Par šo tēmu aprunājos ar psiholoģi Ivetu Aunīti. Viņa stāsta: “Ideāli, ja bērni pirmsskolas vecumā neiepazītu modernās tehnoloģijas, taču mums jāskatās realitāte un jāsaprot, ka pilnībā bērnus no tām izolēt nav iespējams. Un pēc būtības ne pasaules progresam ne tehnoloģiju attīstībai nav ne vainas. Problēma ir tad, ja vecākiem nav kontroles pār to, ko bērns tur dara un cik ilgi tas notiek.” 

Nevaru droši pateikt, kad dēls redzēja pirmās multenes un īsos mazuļu auditorijai “paredzētos” video, taču atceros, ka pašiem likās interesanti – Re, kā interesē! Re, kā vēro! Bērns pēkšņi likās tik liels un paaudzies. 

Regulārais multfilmu skatīšanās periods sākās reizē ar bērnudārzu. Jā, zinu, ka bērna rītam vajadzētu būt mierīgam un bez šādiem ārējiem kairinājumiem, taču Noelam (kā jau daudziem) ir grūti pamosties, bet multfilmas palīdz. Kamēr ekrāns mazo uzmodina un izklaidē, es varu padarīt savas lietas. 

Ideāli ievērot proporciju viens pret pieci, kur dators ieņem vienu no piecām citām nodarbēm bērna dzīvē. 

Lai nesāpētu sirds
Kā mēs esam tikuši galā ar situāciju, lai nerastos kreņķis, kad jābeidz skatīties un jāpošas iziet no mājas? Pavisam vienkārši – es nekad pēkšņi nepārtraucu multfilmu. Pirmais pajautāju, cik tā vēl gara. Ja vēl dažas minūtes, lūdzu, lai pats izslēdz viedierīci, kad filmiņa beidzas. Ja multene vēl gara un laika vairs nav, vienojamies, ka tagad var skatīties vēl pāris minūtes un līdz galam varēs noskatīties nākamajā reizē. Ja multfilmu skatīšanās notiek brīdī, kad mums nekur nav jādodas, ir līdzīgs princips – varēs skatīties, piemēram, 20 minūtes. Ja nepabeigs, noskatīsies nākamajā reizē. Arī te darbojas nosacījums par pāris minūtēm līdz filmiņas beigām. 

Šī paņēmiena efektivitāti apstiprina psiholoģe: “Lai ļautu bērnam skatīties multfilmas vai spēlēt datorspēles, ir jāatrunā divi momenti – jāatrunā laiks, cik ilgi bērns varēs darboties ar viedierīci (vecāki obligāti seko laikam līdzi) un kādu saturu izmantos. Ja viedierīšu lietošana notiek nekontrolēti, tad mēs paši pieaugušie vairs nepamanām, kurā brīdī process kopumā ir kļuvis nekontrolējams. Un līdz tam bērns ir pieradis, ka robežu nav un tad jau tās nospraust ir ļoti grūti, jo mazais nevēlēsies atteikties no tām pozīcijām, ko būs izdevies iekarot.”

Vai pats multfilmas neprasa?
Protams, prasa, jo viņš taču ir pilnīgi normāls mūsdienu bērns. Bet parasti tas notiek tad, ja esam aizņemti vai tad, ja pats nav izdomājis, ko interesantu padarīt. Vai arī, ja ir ļoti noguris. 

Kas notiek tādās situācijās:
1. Pieslēdzas vīrs. Viņš ir ļoti atsaucīgs uz jebkādiem dēla aicinājumiem kaut ko kopā padarīt. Viņi daudz laika pavada, būvējot Lego. Noelam ir vairākas eksperimentu grāmatas, kuru piedāvātos uzdevumus viņi izmēģina. Vēl viņi kopā lasa kādas grāmatas vai pēta enciklopēdijas. Īpaši mīļa nodarbe ir rotaļas ar mīkstajām rotaļlietām – tiek izspēlētas dažādas lomu spēles un notiek pat boksēšanās ar Lielo lāci. Neizpaliek iešana ārā – spēļlaukumi, braukāšana ar riteni, bumbas spārdīšana, ledus laušana uz peļķēm. Manuprāt, laiks kopā ar tēti ir vieni no jaukākajiem Noela ikdienas brīžiem. 
2. Pieslēdzos es. Bet retāk. Parasti aicinu izvēlēties kādu uzdevumu grāmatu un man blakus tos papildīt. Kopā ar mani viņš glezno, lipina plastilīnu, darbojas ar aplikāciju papīru.
3. Visi kopā spēlējam galda spēles. Līdz manam apnikumam.
4. Parasti vismaz vienā no brīvdienām esam ieplānojuši kādu aktivitāti ārpus mājas vai braukšanu ciemos pie citiem bērniem. Un arī šajos brīžos modernās tehnoloģijas nav prātā. 
5. Un jā – dažkārt, piedāvāju paskatīties kādu multfilmu. Īpaši tad, ja gribu drusciņ palasīt kādu romānu vai jāizdara kāds steidzams darbs.

“Ideāli ievērot proporciju viens pret pieci, kur dators ieņem vienu no piecām citām nodarbēm bērna dzīvē. Pārējās sadaļas var būt treniņi, spēles ar Lego, grāmatu lasīšana. Patiesībā, pilnībā atsakoties no jebkādas viedierīču klātesamības bērna dzīvē, jaunais cilvēks var nonākt izolācijā. Vēlāk vienaudžiem var šķist, ka bērns priekš viņiem ir garlaicīgs - “nav uz viena viļņa”. Un tad var runāt par to, ka labs bērns ar labu audzināšanu kļūst vientuļš, kas bērnam var būt ļoti traumatiski.” tā Aunīte. 

Psiholoģes 3 padomi:

• 20 minūtes dienā pirmsskolas vecuma bērnam un 2,5 stundas (ieskaitot laiku, kas nepieciešams mājas uzdevumu veikšanai) skolas vecuma bērnam varētu būt optimāls laiks, ko dienā pavadīt pie datora.  
• Ļauj bērnam garlaikoties! Ja vienmēr iedodam viedierīci, mēs varam palaist garām bērna intereses, hobijus un, iespējams, pat nākotnes profesiju. Savukārt sacīt, ka bērns ir aizrāvies ar datoriem, jo dzīvē būs liels datorspeciālists, pamatoti ir vien retos gadījumos.
• Ja bērns prasa multfilmas, jo jūtas noguris, tad labāk, lai vienkārši paguļ gultā un atpūšas. 

Noslēguma vietā
Mums ir izveidojusies tradīcija – laiku pa laikam dēlam vaicāju: “Vai esi atkarīgs no multfilmām?” “Neesmu.” “Tad rīt varēsi pamosties bez skatīšanās?” Nopūta: “Varēšu.”  Un var. Ir reizes, kad pats saka – tu man rīt neslēdz multenes, jo man ir jāpabeidz zīmējums (vai jāizdara kaut kas cits)”. 

Rudenī Noels ies skolā. Jā, būs arī pašam savs telefons. Kā mums ies ar laika un satura kontroli, tad jau redzēs. Bet pagaidām – viss ir kārtībā. 

Autore: Audra Šauere, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece