Ar ragaviņām uz mežu?... jeb Senioru dzīve Latvijā

Bioloģiskā teorija analizē ģenētiskos faktorus un bioloģiska rakstura determināciju. Otra populāra teorija ir t.s. deficitārā teorija, kura vairāk analizē negatīvos novecošanās stereotipus: zaudējumi, atkarīgums no citiem, intelektuāla vājuma pazīmes u.c. Psiholoģiskā novecošanas teorija uzsver indivīda uzvedības un emocionālās reaģēšanas pozitīvās pārmaiņas. 

Te būtu vērts apdomāties par to, kāda ir realitāte Latvijā – gan attiecībā uz viedokli par vecumu, gan aprūpes kvalitāti. 
Sabiedrības apziņā joprojām darbojas spēcīgi stereotipi, kuri ietekmē lēmumu pieņemšanu par sociālās politikas virzību attiecībā uz senioriem, tāpēc ir vērts apsvērt, kas ar mums notiek, lai saprastu, kā dzīvot tālāk – labāk. 
Pagaidām izskatās, ka vispopulārākais skatījums Latvijā uz senioru problēmām ir deficitārās teorijas izgaismots. Pamatoti. Senioru veselības stāvoklis būtiski atšķiras, tā ir Latvijas realitāte. No vienas puses, to ietekmē paša konkrētā cilvēka attieksme pret sevi visas iepriekšējās dzīves laikā, ģenētiskie aspekti un dzīvesveids. No otras puses, nozīmīgs ir sociālais stāvoklis un materiālais nodrošinājums, kurš palīdz vai tieši otrādi, nepalīdz attiecīgo dzīves kvalitāti nodrošināt. Nav brīnums, ka dažas labas monarhijas pārstāvji sasniedz visnotaļ cienījamu vecumu, jo viņiem ir iespēja par sevi parūpēties un, kā liecina pētījumi, pāris sudraba šķīvju, glīta jahta un iespēja neraizēties par problēmām patiešām paildzina mūžu. 

Senioru aprūpes kvalitāte būs atkarīga no ģimenes spējas vienlaikus strādāt un aprūpēt senioru. Protams, eksistē dažādi atvieglojumu algoritmi, par kuriem būtu jāinteresējas ģimenei, tomēr, kā rāda pieredze, ne viss ir tik rožaini, kā izskatās.

Diemžēl Latvijā ir samērā daudz senioru, kuriem ēdiens sudraba šķīvjos ir nesasniedzama fantāzija. Daļai no viņiem ir tāda vai citāda hroniska saslimšana. Mēs diezgan droši varam apgalvot, ka tas ļoti bieži ir saistīts ar nepietiekamu materiālu nodrošinājumu tajā nozīmē, ka daudzi cilvēki, sasniedzot pensionēšanās vecumu, ir ļoti ierobežoti finansiālajā ziņā un lemjot par prioritātēm, izvēlas atbalstīt ko citu, nevis savu veselību. Ir diezgan nelāgi dzirdēt, ka pensionāram nākas pirkt lētāko maizi, jo tā negaršīga un tāpēc pietiek ilgākam laikam. Taču problēma neattiecas tikai uz viņiem. Ja ģimene izvēlas pati aprūpēt savu sasirgušo senioru, tādā gadījumā ģimenei jārēķinās ar to, ka būs jāatrisina specializētās aprūpes jautājumi, piemēram, jāalgo profesionāls aprūpētājs, kas maksā dārgi un jārūpējas par medikamentiem. Protams, mēs paši esam par sevi atbildīgi, tomēr jāņem vērā sociālās dzīves stratēģiskās pārmaiņas, kuras nozīmē to, ka visbiežāk tā vairs nav kupla dzimta, kura aprūpē savus seniorus, bet, labākajā gadījumā, joprojām aktīvi strādājoši darbaspējīgi cilvēki – visticamāk, senioru bērni. Tātad senioru aprūpes kvalitāte būs atkarīga no ģimenes spējas vienlaikus strādāt un aprūpēt senioru. Protams, eksistē dažādi atvieglojumu algoritmi, par kuriem būtu jāinteresējas ģimenei, tomēr, kā rāda pieredze, ne viss ir tik rožaini, kā izskatās. Izšķiroša loma ir sociālā dienesta un tā darbinieku ieinteresētības pakāpei, spējai objektīvi novērtēt situāciju un iesaistīties. Tas nozīmē, ka sociālās palīdzības nodrošināšanas sistēmai ir jābūt elastīgai un atvērtai.

Izlemjot par labu sociālās aprūpes centram vai pansionātam, bieži rodas morālā dilemma – gan senioru, gan ģimenes locekļu apziņā pansionāti vai sociālās aprūpes centri bieži asociējas ar nabagmāju - briesmīgu vietu, kur neviens par senioru pienācīgi neparūpēsies. Līdzība ar ragaviņām un mežu ir nepārprotama, tāpēc ģimene, pat neapsverot iespēju senioru ievietot sociālās aprūpes centrā, ideju noraida un izvēlas senioru aprūpēt ģimenē. Šāda izvēle var šķist ideāls risinājums, taču dažos gadījumos parādās psiholoģiska rakstura negācijas, kuras var ļoti sarežģīt attiecības un novest līdz izsīkumam. Aprūpēt senioru, kuram ir smagas veselības problēmas, ir ļoti grūti – gan fiziski, gan morāli.

No otras puses, par šādu izvēli pārmest nevar, jo ne visi pansionāti vai sociālās aprūpes centri ir vienlīdz labi aprīkoti, būtiski atšķiras valsts un pašvaldību pansionātu kvalitāte, kā arī nosacījumi, kādi attiecas uz to izmantošanu, piemēram, finansējuma piešķiršana. Privātajos pansionātos cenas, salīdzinot ar kopējo ienākumu līmenī valstī, ir augstas, iespējams, tāpēc, šī un citu iemeslu dēļ uz vietām gan valsts, gan pašvaldību pansionātos ir rindas – tātad, ja nekas nemainās pašā palīdzības sistēmas konstrukcijā attiecīgajā pašvaldībā un valstī kopumā, mums, piedodiet par skarbumu, jāgaida, ka attiecīgais cilvēku skaits aizies uz mūža mājām, lai atbrīvotos vieta citiem. 

Īsajam kopsavilkumam – Latvija vēl nav laimes zeme senioriem. Pamazām attieksme mainās, mainās sociālās aprūpes sistēma, tomēr svarīgs ir jautājums – kāda būs mūsu paaudzes attieksme pret sevi nākotnē, jo to atspoguļo tas, kā mēs izturamies pret senioriem tagadnē. Cerams, ka mēs spēsim deficitāro pieeju mainīt pret psiholoģiskās novecošanas teoriju un spēsim sakārtot sociālo infrastruktūru tā, lai seniors būtu vienkārši seniors, ar iespējām baudīt kvalitatīvu, laimīgu dzīvi, nevis liekais, ko ar ragaviņām aizved uz mežu.

Autore: psiholoģe, raidījuma "Kā labāk dzīvot" vadītāja Kristiāna Lapiņa

Pārdomas pēc 24. marta raidījuma "Kā labāk dzīvot".

Foto: Shutterstock.com