Ivana pazušana: cik viegli ir pazaudēt bērnu?

Iespējamā meklēšanas teritorija noteikta, ņemot vērā ne tikai bērna vecumam atbilstošas fiziskās spējas, bet arī ceļa segumu un apkārtnes īpašības, arī to, ka piecgadīgam bērnam nav pieauguša cilvēka uztvere un domāšanas spējas. Šodien Grobiņas novadā turpinās zēna meklēšana, piesaistot Nacionālos bruņotos spēkus un Liepājas pilsētas pašvaldības policiju, tāpat, ņemot vērā, ka šajā apkārtnē ir meži, piesaistīti arī vietējie brīvprātīgie – mednieki, kuri pārzina apkārtnes mežus. 

Jo vairāk dzirdams par šo šausminošo gadījumu, jo vairāk nav skaidrs, kā tāda situācija vispār iespējama. 

Protams, man nav zināmas notikušā detaļas. Bet ir iztēle, kas ļauj prātā apspēlēt versiju un notikumu gaitu, ko pašlaik piedāvā policija. 
Ja mēs izolējamies no fakta, ka ģimene, lai arī līdz šim bāriņtiesas un sociālo darbinieku redzeslokā nebija nonākusi, par bērnu, spriežot pēc izskanējušās informācijas, netika pietiekami rūpējusies, tad tik un tā paliek jautājums, vai apkārtējiem tiešām ir bijis vienalga, ka mazs, aptuveni 120 cm garš knēvelis viens pats stāv autobusa pieturā, iekāpj sabiedriskā transportā un no tā viens izkāpj vietā, kur viņu neviens nesagaida. 

Mēs nezinām, kāda ir patiesība, taču, ja mēs pieņemam, ka policijas pašreizējā versija ir īsta, es nevaru nebūt lielās šausmās, par to, cik vienaldzīgi esam par spīti tam, ka meklētāju pūļi bija skaitāmi tūkstošos.

Varam pieņemt, ka autobusā viņš bija viens. Šoferim tiešām neradās jautājumi?
Ja pieņemam, ka šoferim likās, ka zēns autobusā ir ar kādu kopā un reizē ar kādu pieaugušo arī izkāpa, tad varam secināt, ka vienalga bija pasažieriem. Viņi naski izkāpa un aizskrēja savās darīšanās, atstājot bērnu pieturā vienu. Ja vien viņš neaizgāja ar kādu kopā. 

Mēs nezinām, kāda ir patiesība, taču, ja mēs pieņemam, ka policijas pašreizējā versija ir īsta, es nevaru nebūt lielās šausmās, par to, cik vienaldzīgi esam par spīti tam, ka meklētāju pūļi bija skaitāmi tūkstošos. Manuprāt, nebūt vienaldzīgiem nozīmē reaģēt jau ikdienā nevis tad, kad kaut kas jau ir noticis. 

Dažkārt prātā esmu apdomājusi, kā rīkoties, ja gadītos situācija, ka, piemēram, braucot ar vilcienu, es paspēju izkāpt, bet kādu iemeslu dēļ mans dēls paliek vilcienā. Vai otrādi. Visādas situācijas mēdz būt – puika pēkšņi attopas, ka atstājis savu rotaļlietu uz perona vai vagonā un steidzas tai pakaļ. Vienmēr šajās pārdomās esmu rēķinājusies, ka apkārt būs cilvēki, kas bērnu pieskatīs un palīdzēs nokļūt mājās. Esmu ar dēlu runājusi, ko darīt, ja tā notiek, pie kā vērsties. Taču bērns ir bērns. Kā policijas pārstāvji raksta par Ivana pazušanu: “Stresa situācijā bērns, visticamāk, pārvietojies haotiski, un varēja nokļūt jebkur, tādēļ vēl jo grūtāk ir noteikt, kāds varēja būt turpmākais zēna ceļš.” 

Varbūt teiksiet, ka šis ir gadījums viens no miljona. Vai pat miljarda. Tomēr civilizētā valstī tā nedrīkst notikt. Nekad un nekad. 
Civilizētā valstī arī viens gadījums ir tieši par vienu gadījumu par daudz...

Autore: Audra Šauere, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece

Foto: Shutterstock.com