Invalīda ģimene sliktāka par asistentu?

Vienlaikus gan tika norādīts - atbildīgās institūcijas saprot, ka bērniem ar invaliditāti ģimenes locekļi ir tuvākās uzticības personas. Taču, domājot par pilngadīgu personu ar invaliditāti personīgās dzīves veidošanas veicināšanu, jauno shēmu uzskata par labāku esam. Ierēdņi spriež – ja asistenti būs ar ģimeni nesaistītas personas, tas ļautu invalīda ģimenes locekļiem iesaistīties kopējā darba tirgū.

“Apeirona” vadītājs Ivars Balodis Latvijas radio norādīja, ka personīgie asistenti noteikti ir daudz labāki un ērtāki pašiem cilvēkiem, un viņš pašlaik neredz, kāpēc šobrīd vecāki vai citi tuvinieki būtu jānoliek sliktākā situācijā par profesionālajiem asistentiem. 

Savukārt Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO vadītāja Gunta Anča norāda, ka daudzās Eiropas savienības valstīs uzskata, ka ģimenes locekļiem nav jābūt asistentiem. Kā vienu no būtiskākajiem argumentiem viņa min faktu, ka cilvēka ar īpašām vajadzībām ģimenes loceklis jau tāpat dara to pašu, ko dara ikvienas citas ģimenes locekļi savā starpā. Ja vecā mamma jāaizved pie ārsta, ir tikai normāli, ka pieaugušais bērns to palīdz izdarīt. Un par to nebūtu jāsaņem asistenta pakalpojuma atlīdzība. Viņa min vēl kādu piemēru – mamma ir asistente savam 30 vai 40 gadus vecajam dēlam. Vienmēr esot jautājums, cik daudz šis dēls var darīt kopā ar mammu to, ko viņš tiešām grib. 

Arī manā ģimenē ir cilvēks ar invaliditāti, kuram ar zināmu regularitāti ir nepieciešama apkārtējo palīdzība dažādu jautājumu risināšanā. Un to nekādi nevar salīdzināt ar vakara pasēdēšanu bārā. 

“Vai 30 gadus vecs vīrietis normālā situācijā gribētu kopā ar mammu iet pastaigāties uz parku,” viņa retoriski vaicā. Vai arī – ja viņš vēlas kopā ar draugiem doties iedzert glāzi alus. Vai arī tur viņš dosies kopā ar mammu? Viņa norāda, ka nereti naudiņa aiziet tādiem mērķiem, kā uzturs un zāles, taču valdība un nodokļu maksātāji to ir plānojuši tam, lai cilvēks varētu iziet no mājas, justies brīvs, tikt uz darbu, skolu vai dienas centru. 

Arī manā ģimenē ir cilvēks ar invaliditāti, kuram ar zināmu regularitāti ir nepieciešama apkārtējo palīdzība dažādu jautājumu risināšanā. Un to nekādi nevar salīdzināt ar vakara pasēdēšanu bārā. Jā, ir normāli, ka ģimenes locekļi viens otram palīdz, taču palīdzība cilvēkam ar īpašām vajadzībām neaprobežojas ar pastaigu pa parku gleznainā rudens pēcpusdienā. Tas var nozīmēt, ka nepieciešama brīva diena no darba, lai cilvēkam palīdzētu nokļūt kādā iestādē, būtu blakus un palīdzētu saprast un atrisināt lietas, kas pašam invalīdam dažādu iemeslu dēļ var nebūt pa spēkam. Tas var nozīmēt organizēt transportu, jo ne vienmēr var izmantot sabiedrisko. Tas nozīmē arī sniegt emocionālu un psiholoģisku atbalstu daudz lielākā mērā kā tas parasti nepieciešams ģimenes locekļu starpā. 

Minētās izmaiņas paredz, ka laukos dzīvojošo situācija var kļūt nelabvēlīgāka. Vienkārši nav iespēja tur uz vietas saņemt asistenta pakalpojumu tad, kad tas ir nepieciešams. Tā vietā labāk būtu plānojuši, lai ģimenes locekļi, kuri pilda asistenta funkciju, varētu bez grūtībām iziet iepriekš minēto apmācību. 

Informācijai: 
Valsts finansētā asistenta pakalpojuma mērķis ir nodrošināt iespēju personai ar I vai II invaliditātes grupu un personai no 5 līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti pārvietoties ārpus mājokļa, lai novērstu vai mazinātu personas invaliditātes izraisītās negatīvās sociālās sekas personas dzīvē un nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, palīdzot personai nokļūt uz darbu, izglītības iestādi, dienas aprūpes centru, dienas centru, sociālās rehabilitācijas institūciju, dažādiem sociāliem un sabiedriskiem pasākumiem, ārstniecības iestādēm, pie ģimenes ārsta, saņemtu ārstniecības pakalpojumu, uz brīvā laika pavadīšanas vietām, dažādām institūcijām un saņemtu citus pakalpojumus. Pakalpojumu var piešķirt līdz 40 stundām nedēļā.

Šobrīd asistents var būt fiziska persona, kurai ir darba vai personiskā pieredze saskarsmē ar cilvēkiem ar invaliditāti. Asistenta pienākumu var veikt arī cilvēka ar invaliditāti radinieks, tuvinieks vai cits cilvēks, kuram ir pieredze saskarsmē ar cilvēku ar invaliditāti un kuram cilvēks uzticas.

Tiesības saņemt Pakalpojumu ir personai no 5 līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, kurai izsniegts Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas  atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kā arī personai ar I vai II invaliditātes grupu, kurai ir VDEĀVK atzinums par asistenta pakalpojuma nepieciešamību.

Autore: Audra Šauere, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece