#EsArī. Alise Zariņa par piedzīvoto seksuālo uzmākšanos

Turklāt pati pirmā ziņa – Vainstīna draugs Kventins Tarantīno "esot apdullis un salauzts", uzzinot par apsūdzībām, kas vērstas pret producentu. Turpinot lasīt citus rakstus, noskaidroju, ka "20 sievietes atklāti dalījušās savā pieredzē, saskaroties ar šo seksuālu problēmu nomocīto vīreli". Mani vispār mulsina, ka interneta mediji varmācību vai seksuālus noziegumus mēģina padarīt par asprātīgām vārdu spēlēm vai kā citādi atņemt nopietnību un piešķirt izsmalcināti nicīgu humoru à la "Jaunietis ar golfa nūju mēģina no paziņas "izsist" parādu". Atgriežoties pie Vainstīna meklēšanas latviešu valodā (un izmēģinot visus iespējamos vārda latviskojumus), vēl noskaidroju arī to, ka "Pink dod savu ieguldījumu Holivudas seksa skandālā". Šis virsraksts, protams, nozīmē, ka viņa to komentē. Protams, iespējams, mums vēl ir paveicies ar ārzemju baumu portālu ("DailyMail", "E!" u.c.) atreferēšanu, Krievija sper aizraujošu soli tālāk, darot visiem zināmu, ka tur, kur ir Putins, tur nekāda seksuālā varmācība nav iespējama.

Es tiešām ceru, ka cilvēki lasa ziņas un viedokļrakstus angliski. Jo šis nav stāsts par vienu "vīreli ar problēmām", bet gan par sistemātisku varas izmantošanu, lai nesodīti – ne vairāk, ne mazāk – veiktu noziegumus pret cilvēkiem, kas ir daudz neaizsargātā pozīcijā. Kaut kas, ko acīmredzot daudzi uzskata par normu. Vudijs Alens, viens no tiem cilvēkiem, kam būtu vismaz kaunīgi jāklusē, BBC paziņojis, ka šis esot "skumji visām iesaistītajām pusēm" un viņš cerot: tas nenovedīs pie "raganu medībām, kur katrs vīrietis, kas darbavietā piemiegs sievietei ar aci, pēkšņi būs spiests zvanīt advokātam, lai sevi aizstāvētu". Neuztraucies, Vudij. Pat katram vīrietim, kurš seksuāli izmanto nepilngadīgu meiteni, nav jāzvana advokātam vai jāzaudē statuss Holivudā.

 Ir kaut kas mierinošs un iedrošinošs tajā, kā sievietes runā un cita starpā arī paskaidro, "kāpēc klusēja". Un ka reizēm tu izvēlies klusēt, jo tev šķiet, ka tu nepietiekami pretojies.

Vēl Vainstīnu aizstāvējusi modes dizainere Donna Karana, sakot, ka sievietēm vajadzētu tomēr padomāt, vai ar savu ģērbšanās stilu viņas neizaicina vīriešus, kā arī aktrise Lindsija Loena, kas norādījusi: lai arī ar Vainstīnu strādājusi vairākkārt, viņš nekad neko viņai neesot nodarījis.

Tomēr lielākā daļa publisko viedokļu iestājas pret Vainstīna rīcību. Ne visi no šiem viedokļiem nāk viegli – daži ir izmisīgs mēģinājums pasargāt savu reputāciju vai publiski turpināt uzvesties saskaņā ar paša sludinātajām vērtībām, tomēr, šķiet, paldies dievam vai jebkam citam, mēs beidzot dzīvojam laikā, kad nav iespējams paziņot, ka "viņai bija pārāk īsi svārki, pati vainīga, turklāt mani neviens nav izvarojis, tātad diez vai tevi ir", un publiskā telpā neiemantot nopietnu nosodījumu.

Visticamāk, visi apkārtējie to zināja. Visticamāk, nav iespējams desmitiem gadu uzmākties katrai otrajai aktrisei vai modelei, daudzas no viņām seksuāli izmantot, pieklusināt skandālus, maksāt lielas summas tiem upuriem, kas atsakās klusēt, un neļaut šiem stāstiem iziet ārā no viesnīcu numuriņiem. Breds Pits zināja par gadījumu ar Andželīnu Džoliju, Bens Afleks zināja par gadījumu ar Rozu Makgovanu, un, galu galā, komiķis Sets Makfarleins, "Oskaru" ceremonijā nosaucot balvai nominētās aktrises, atļāvās pajokot: "Apsveicu, jums piecām vairs nebūs jāizliekas, ka Hārvijs Vainstīns šķiet pievilcīgs." Publika smējās. Joku saprata.

Sievietes tiek izcili trenētas sevis vainošanā jau kopš bērnības. Nevajag provocēt vīriešus. Nevajag ģērbties provokatīvi, sūtīt pārprotamus signālus, pavadīt vakaru divatā viņa dzīvoklī, ja negribas, lai "kaut kas notiek", nevajag vispār iet iekšā dzīvoklī, ja tā padomā, nevajag vēlu vakaros staigāt vienai apkārt, nevajag būt tik izaicinoši iereibušai, nevajag izmantot valodu, kas var "likt kaut ko padomāt".

Vudijs Alens turpina būt visu mīlēts un ražīgs režisors. Nesodīts. Romāns Polaņskis gan dzīvo nedaudz apgrūtinātu dzīvi, taču vēl aizvien – nesodīts. Donalds Tramps ir līksmi devis instrukcijas, kā pareizi seksuāli uzmākties sievietēm, un ir prezidents. Keisijs Afleks nesen ieguva "Oskaru". Samaksājis pāris miljonus izlīgumā par savu seksuālo noziegumu vēsturi. Viens no ietekmīgas pozīcijas atlaists "seksuālu problēmu nomocīts vīrelis" vēl ir ļoti tālu no taisnīgas attieksmes pret seksuāla rakstura noziegumos apsūdzētajiem.

Taču, lai arī kaut kur fonā skan jautājums "kāpēc tad viņas visu šo laiku klusēja", tas vairs nav skaļākais jautājums publiskajā telpā. Akli vainot upurus kļūst mazlietiņ grūtāk. Un man šķiet, tieši tāpēc es tik alkatīgi lasu visu, ko raksta ap un par šo lietu. Ir kaut kas mierinošs un iedrošinošs tajā, kā sievietes runā un cita starpā arī paskaidro, "kāpēc klusēja". Un ka reizēm tu izvēlies klusēt, jo tev šķiet, ka tu nepietiekami pretojies. Reizēm pat padevies, jo nemācēji pretoties. Un pēc tam nespēji pati sev izskaidrot – kāpēc tu nerīkojies citādi. Skatoties no malas, ir vieglāk saredzēt, ka tas upuris nav vainojams par to, ko viņam nodara kāds cits.

Sievietes tiek izcili trenētas sevis vainošanā jau kopš bērnības. Nevajag provocēt vīriešus. Nevajag ģērbties provokatīvi, sūtīt pārprotamus signālus, pavadīt vakaru divatā viņa dzīvoklī, ja negribas, lai "kaut kas notiek", nevajag vispār iet iekšā dzīvoklī, ja tā padomā, nevajag vēlu vakaros staigāt vienai apkārt, nevajag būt tik izaicinoši iereibušai, nevajag izmantot valodu, kas var "likt kaut ko padomāt". Ak, un, ja gadās nokļūt jau ļoti nelāgā situācijā, tad arī vajag uzvesties pareizi. Starp neskaitāmām pamācībām esmu dzirdējusi arī tādu, ka izvarošanas gadījumā nevajag pretoties, tas viņu tikai vēl vairāk "uzbudinās un satracinās". Pirmajā klasītē tekvondo pulciņā man iemācīja: ja neko citu īsti nevar, ja tev uzbrūk slikts vīrietis, kas grib no tevis lietas, vajag ar abiem īkšķiem durt taisni acābolos. Principā to, ka vīrieši no manis ar varu gribēs seksu un man būs jāspēj rīkoties pareizi, citādi pati vien būšu vainīga, esmu mācījusies kopš septiņu gadu vecuma. Un vēl tagad, ejot kaut kur vakarā viena pati, es mēdzu kabatā vienā rokā sagrābt atslēgas, bet otrā rokā no sirds sasprindzināt īkšķi. Vienlaikus, protams, dusmojoties, ka esmu iedrošinājusies vispār atrasties vietā, kur nejūtos droši. Kad ievācos dzīvot Grīziņkalnā pie drauga, vienreiz nācu mājās krietni pēc pusnakts, un kaut kur starp trešo mašīnu, kas apstājās, un ceturto garāmgājēju, kas izteica dažādus seksuālas dabas komplimentus, kā arī jau tiešākus uzaicinājumus, zvanīju draugam, lai nāk pretī. Viņš atnāca, bet bija ļoti pārsteigts. Neesot zinājis, ka man bail tumsā vienai staigāt. Paskaidroju, ka tā nav tumsa, no kuras man bail, bet gan rajona īpatnības. Taču man līdz šim nebija ienācis prātā, ka vīrieši vienkārši nezina. Kādēļ lai viņi zinātu, kāda ir sajūta, kad tev uz ielas naktī mēģina uzšaut pa dibenu? Vai - atsaucoties uz Lindsijas Loenas teikto: "Ja tas nenotiek ar mani, nevar būt, ka tas notiek ar citiem".

Bet viss, ko es esmu ierakstījusi iekavās, – es to tiešām tajā laikā uzskatīju par iemeslu. Un nekad – vīrieti, konkrēto vīrieti, kas rīkojās slikti, nepareizi vai nosodāmi.

Aktrise Alisa Milāno, reaģējot uz Vainstīna skandālu un savas draudzenes Rozas Makgovanas cīņu pret Holivudas magnātu, uzsākusi tvitera akciju "#MeToo". Viņa aicina sievietes, kas piedzīvojušas seksuālu uzmākšanos vai uzbrukumus, lietot publiski šo mirkļbirku, lai parādītu, cik šī problēma ir liela un visaptveroša. Jau pirmajās dienās viņa saņēmusi vairāk nekā 12 000 atbilžu – jā, #EsArī esmu to piedzīvojusi.

Es nekad neesmu izvarota.

Esmu piedzīvojusi trīs izvarošanas mēģinājumus, no kuriem kaut kā izdevās aizbēgt (staigāju vēlu vakaros apkārt ne tā ģērbusies). Esmu pamodusies uz nakts prāmja ar nepazīstama iereibuša vīrieša roku savā krūšturī (nesapratu, ka jāsagrabina nauda privātai kajītei). Reiz aizmigu nakts autobusā un pamodos ar citu roku starp kājām (acīmredzot – vispār nav ko gulēt publiskās vietās). Man vīrietis ir iespļāvis sejā, kad atteicu viņam seksuāla rakstura draudzību (darīju to pārāk nelaipni). Esmu tikusi piespiesta skūpstīties ar vīrieti, kurš ieslēdza mani mašīnā un teica, ka citādi nelaidīs ārā un ja es neko nedarīšu no laba prāta, būs sliktāk (vajag divreiz padomāt, kādās mašīnās kāpt). Reiz Indijā man uzmetās virsū nepilngadīgu zēnu bariņš, kas mēģināja sacensties, kuram labāk izdosies ieķerties "vietās" (nevajag kā tūristei staigāt pa nepareizajiem rajoniem, it sevišķi tik piedauzīgā apģērbā kā džinsi). Vai kungs tā ap 80, kurš mani uzaicināja ciemos un pēc tam mēģināja par visām varītēm pierunāt uzvilkt viņa mirušās sievas apakšveļu (nevajag iet līdzi nevienam vīrietim, arī sirmiem inteliģenta paskata kungiem). Ak, nu, jā, es esmu strādājusi bārā pie priekšnieka, kurš mēdza apsēsties man blakus un stāstīt par savām seksuālajām uzvarām un talantiem, paralēli "nejauši" pieskaroties (nevajag būt no Austrumeiropas un strādāt bārā). Un kaut kā viss nosauktais un arī viss nenosauktais man ir šķitis pagalam maigi. Ir taču dzirdēti daudz skarbāki stāsti, šīs vienkārši ir mazas, nepatīkamas epizodes. Vīrieši, kas uzsit pa dibenu, vīrieši, kas sagrābj tavu roku un uzliek uz sava locekļa, – nu, ar kuru gan tas nav gadījies? Reizēm situācija eskalējās uz kaut ko nepatīkamāku, reizēm izdevās sevi izrunāt ārā no nepatikšanām vai vienkārši aizbēgt. Bet viss, ko es esmu ierakstījusi iekavās, – es to tiešām tajā laikā uzskatīju par iemeslu. Un nekad – vīrieti, konkrēto vīrieti, kas rīkojās slikti, nepareizi vai nosodāmi.

Lielāko daļu šādu gadījumu piedzīvoju ļoti jauniņa. Tagad es zinu, ka seksuālai agresijai nav attaisnojuma. Taču toreiz es jutu milzīgu kaunu par to, ka esmu atļāvusi sev nokļūt šādās situācijās, lai gan vienlaikus šādas situācijas man likās neizbēgamas, jo – vīrieši. Nu, vīrieši vienkārši tādi ir, ko tur daudz. Es noteikti toreiz nedomāju, ka to ir iespējams mainīt vai ka par to vajag runāt skaļi.

Tagad es domāju citādi. Es gan nojaušu, ka ar vienu mirkļbirku nepietiks. Bet, ja nu tomēr, – #MeToo.

Raksts ir pārpublicēts no interneta žurnāla "Satori.lv"

Foto: Shutterstock.com