Mammas pieredze: lai dēls tiktu pie planšetes, bija jāiemācās lasīt

Pēc anketas izpildīšanas, protams, nāca papildu jautājumi un piedāvājumus - pieslēgt ierīcēm aplikāciju, kas kontrolē bērna pavadīto laiku pie ierīcēm. Forši jau forši! Bet KO? Kur paliek vecāku kontrole? 

Vai tiešām mēs esam nonākuši tik tālu, ka vecākiem nav varēšana, nav spēja būt tiem, kuri kontrolē savus bērnus? Man ļoti grūti spriest par to, kas notiek pusaudžu vecumā, cik tas ir grūti vai viegli, bet, manuprāt, viss sākas jau no pašas mazotnes. Mans dēls ir sešgadnieks un jā, arī viņš jau kādu laiku ir ierauts viedierīču pasaulē. Tomēr zem stingras vecāku kontroles. Meitene stāstīja, ka aplikācijā iespējams uzlikt laiku, cik ilgi drīkst lietot ierīci, tad tā pati automātiski izslēdzas.

Manam dēlam arī tiek noteikts ierīces lietošanas laiks, bet atšķirība ir tāda, ka viņš seko noteiktajam laikam līdzi pulkstenī, izslēdz un noliek ierīci pats. Ko mēs ar to iegūstam? Es gribētu ticēt, ka lielāku pašdisciplīnu. Lielāku uzticību, ka ir vecāku noteikumi un tos ievēro BĒRNS, nevis aplikācija. Un tad es domāju par to, vai tās nav pirmās iesētās sēklas uzticības veidošanai vēlākos gados? Vai pēc gadiem, kad mūsu pirmsskolnieki izaugs par pusaudžiem, būs aplikācija, kura izslēgs ballīti un panāks, ka bērns pārnāk mājās sarunātajā laikā?

Manam dēlam arī tiek noteikts ierīces lietošanas laiks, bet atšķirība ir tāda, ka viņš seko noteiktajam laikam līdzi pulkstenī, izslēdz un noliek ierīci pats.

Jā, dažādas aplikācijas un programmas ir tiešām labi palīgi, bet dažkārt man šķiet, vai daļa no tiem gadījumā nav palīgi, kuri dod iespēju vecākiem aizbēgt no kādas daļiņas sausās, nepatīkamās garoziņas bērnu audzināšanā? Zinu, zinu, to sajūtu, kad tu neatļauj bērnam tik ļoti gribēto lietu un viņš šaus zibeņus un pērkonus Tavā virzienā, iekšā jau desmit reizes esi izdomājis, cik daudz vieglāk būtu nospļauties, atļaut visu, ko viņš grib un mierīgi dzert tēju. Bet tas, kas tur pie savas nostājas, ir sapratne, ka šāds miers ir īslaicīgs. Kāds ir ilgtermiņa miers? Bērna sajūta, ka vecākiem ir vadība pār viņiem. Jā, jā. Es ticu, ka patiesībā katrs bērns, tieši šādā vadībā jūtas visdrošāk un iekšēji ir viss viss apmierinātāks, pat ja iesākumā, ārēji tas šķiet un pat loģiski šķistu pilnīgi pretēji. 

Mums ir bijuši dažādi laiki, dažādas metodes ir izmēģinātas, un vienu esmu sapratusi pilnīgi noteikti - kad tiek atļauts viss vai starp atļauto un aizliegto ir nekonsekvence, kad vecāki nav paši sev uzzīmējuši robežas un noteikuši tās bērnam, ir skaidrs, ka bērns ik mirkli tās pārbaudīs. Kad izdodas tikt tālāk, bērns jūtas kā uzvarētājs, kad nākamreiz tajā pašā situācijā viņam neizdodas iegūt cerēto, viņš jūtas, kā zaudētājs. Bet apmierinājums nav nevienā, ne otrā. Jo katru ieguvumu un zaudējumu pavada nedrošība un gatavošanās nākamajai "cīņai". Labs piemērs ir gulētiešanas laiks. Kad tas ir aptuvens, bērns katru vakaru mēģinās izlūgt vēl to pēdējo multeni, "nu es vēl te mazliet paspēlēšos" vai pirms gulētiešanas sagribas vēl ēst, dzert un visu ko, lai laiks tiktu novilkts. Un tad kad nav robežu, mēs, vecāki, vienu vakaru piekāpjamies, citu vakaru, kad esam noguruši, aizkaitināti, ne. Bet bērns zina, ka iepriekš taču izdevās palikt ilgāk nomodā, tātad es necenšos pietiekami, jāliek lietā pārējie "ieroči" - dusmas, bļaušana, durvju ciršana. Kas nu kuram tuvāks.

Šķita pilnīgi normāli sabiedriskajā transportā, lai būtu miers, iedot paspēlēt kādu vienkāršu bērnu spēlīti, vakarā, kad nogurums un gribas klusumu - piesēdināt pie planšetes.

Jau ilgu laiku mums ir noteikts konkrēts gulētiešanas laiks. Esam izmēģinājuši dažādus, svārstoties starp 22:00 un 21:00 un šobrīd tas ir 21:30 un nevis aptuveni, bet precīzi. Tas ir laiks, kad puncim jābūt pilnam, zobiem izmazgātiem un visām spēlēm izspēlētām. Sākumā nebija viegli, bet nu jau katru vakaru, minūti pirms šī noteiktā laika saņemu buču un arlabunakti vēlējumu un tad dzirdu, kā mazās pēdiņas aizdipina uz savu istabu, tiek paņemta grāmata lasīšanai un pēc laika atliek izslēgt gaismu, jo mazais jau saldi čuč. Par to, kā saglabāt vadību caur mīlestību bez soda metodēm, es labprāt uzrakstītu citreiz.  

Tomēr te nu mēs nonākam pie grāmatām. 

Jāsāk no paša sākuma. Laikā, kad viedie telefoni, planšetes, sāka savu uzvaras gājienu, dēlam bija aptuveni trīs gadi. Tajā laikā es ļoti maz domāju par to, ko domāju šobrīd. Šķita pilnīgi normāli sabiedriskajā transportā, lai būtu miers, iedot paspēlēt kādu vienkāršu bērnu spēlīti, vakarā, kad nogurums un gribas klusumu - piesēdināt pie planšetes. Ļaut aizmigt, skatoties multenes. Tā mēs pavadījām gadu. Līdz brīdim, kad sapratu - bērns, kurš kādreiz pusi dienu varēja pavadīt spēlējoties dubļu peļķē, pa ceļam ar sajūsmu vēro katru putniņu un jaunu izplaukušu pumpuriņu, tagad uz pasauli skatās kā pelēku starpposmu, kas ir pa vidu tiem dārgajiem, krāsainajiem mirkļiem ierīcēs. Lai viņu ieinteresētu un gūtu patiešām spēcīgas emocijas, bija vajadzīgi aizvien izteiksmīgāki līdzekļi. Brīvdienās ar rāmu pastaigu mežā to panākt noteikti neizdevās. Un protams, nemaz nerunāsim par to briesmīgo aizkaitinājumu, kas pavadīju katru "planšetes sesijas" izbeigšanu.

Nevaru precīzi atminēties, kas bija tas punkts, kurā pieņēmu lēmumu, bet vienu dienu planšete no bērna rokām tika izņemta uz ilgu laiku, lai pēc gadiem atgrieztos ar citu apzinātību. Tas bija mirklis, kurā mainījās ļoti daudz. Mēs sākām no rītiem iet agrāk ārā no mājas, lai ceļš uz dārziņu tiktu pavadīts lēnā pastaigā, vērojām dabu, runājām par procesiem. Sākumā nebija viegli iekustināt šīs sarunas. Līdz brīdim, kad par pilnīgu normu bija kļuvušas rīta sarunas par kosmosa uzbūvi, cilvēku attiecībām, dabas ritumu, mūsu vietu tajā un citām "lielajām" tēmām. Šķiet, ka tad, kad bērna galvu neaizņēma tā lielā, krāsainā planšetes pasaule, viņam atvērās tik liela interese par visu apkārt notiekošo. Protams, ta ir prasījis arī lielas izmaiņas manī pašā.

Mēs sākām apmeklēt bibliotēku. Četru gadu vecumā mans dēls pirmo reizi iegāja bibliotēkā un izvēlējās pirmo grāmatu, kuru es iesākumā lasīju priekšā katru vakaru. Tad tā kļuva par mūsu mazo atkarību, izlasīt - mainīt pret jaunu. Dienas, kurās atnācām mājās ar nu jau pilnu somu bibliotēkas grāmatu bija kā mazie svētki. 

Un tā pamazām mēs nonācām pie LIELĀS VIENOŠANĀS. 

Protams, mēs nevaram dzīvot kapsulā, arī mans dēls redz apkārtesošo pasauli, to, ka, aizejot ciemos, citi bērni sēž pie telefoniem, tādās situācijas arī viņš pieplok blakus un lielām acīm skatās, kā citi spēlē. Ķer un grābj tās izjūtas, ko sniedz šī spēļu pasaule. Tad man radās sajūta, jo ilgāk turēšu no tā visa viņu pa gabalu, jo lielāku vēlmi un interesi radīšu par "aizliegto augli", un mēs noslēdzām vienošanos.
Atnākot mājās, izstāstīju viņam, ka saprotu, ka tā ir daļa no mūsdienu pasaules, un es nevēlos to pilnībā izolēt un respektēšu, ka arī viņš vēlas būt daļa no tās. Tomēr man ir svarīgi iedot un nepazaudēt tās vērtības, kuras es uzskatu par svarīgām. Un vienošanās tapa ātri - tiklīdz dēls iemācīsies lasīt, viņam tiks dota iespēja lietot planšeti un spēlēt spēles, sabalansēti, protams. Tā ir daļa no motivācijas metodes, kuru tajā brīdi sāku apgūt. Un nostrādāja labi. 

Tajā brīdi viņam bija pieci gadi. Es sapratu, ka man nav vērts steidzināt, varu dot ābeci, pamācīt. Taču līdz skolai laika ir tik daudz, un, ja viņš grib iemācīties ātrāk, tai jābūt viņa vēlmei. Un vēlme bija. Lasīšanas prasme atnāca ātri. Un prieks, ko tā sniedz. Man gribētos ticēt, ka tā saglabāsies. Tomēr mēs, vecāki, varam iedot tikai bāzi - ceļa somu. Un ielikt tajā, to kas mums ir svarīgs. Kā tas tiks izmantots, būs izaudzinātā cilvēka lēmums, kad mēs varēsim nolikt savu vecāku vadību un cerēt uz spēju pašam būt savas dzīves vadītājam.

Autore: Sintija, mamma sešus gadus vecam dēlam