Tēta viedoklis: Bērni viedierīces izmanto pārāk maz un nepareizi!

Elektriskajā tējkannā vārās ūdens kafijai. Vannas istabā dūc veļas mašīna, kuras gudrā programmatūra nodrošina veļas audumam atbilstošu mazgāšanas režīmu. Lai nopirktu biļetes uz kino vai izrādi, es atveru interneta pārlūku, nevis stāvu rindā pie kases lodziņa. Ģimenes kopīgais dators atrodas uz virtuves galda. Tas lielākoties tiek izmantots pirkumu veikšanai internetā un straumētas mūzikas atskaņošanai. Esmu viegli apradis ar domu, ka man ir pieejama visas pasaules mūzikas kolekcija, sākot ar gadsimtu veciem fonogrāfu vaska cilindru ierakstiem un beidzot ar paziņu tiešraidi no ierakstu studijas. 

Dīvaini, ka joprojām atrodas cilvēki, kuri iebilst pret viedo ierīču izmantošanu. Lielākoties tie ir ļaudis pusmūža vecumā, kuri saviem bērniem aizliedz “pārāk ilgi” izmantot elektroniskās ierīces — telefonus, datorus, televizorus.

Ja pievēršamies bērnu rotaļām, esmu no sirds priecīgs, ka elektroniskā izklaide ir aizvietojusi dažas pagalma spēles. “Kaļimbamba”, piemēram. Zilumu un izmežģītu locītavu neizsīkstošs avots. 

Ir dzirdētas vaimanas, ka viedierīču dēļ bērni ir pārstājuši lasīt grāmatas un rotaļāties. Vecāki pārdzīvo, ka pilnīgi visa izklaide ir saistīta ar internetu un TV. Šeit es varu runāt tikai no savas pieredzes, un nevispārināt situāciju mūsu ģimenē uz citiem. Viss ir individuāli. Manējie bērni lasa. Plaukti ir pilni ar bērnu grāmatām, ir tādas, kuras viņi lasa paši, ir tādas, kuras es lasu viņiem priekšā. Neteikšu, ka mani bērni ir gudrāki vai īpašāki par pārējiem. Tādi pat egoisti, blēņdari un sliņķi kā visi citi. Un grāmatu lasīšana nav nekāda elitāra laika pavadīšana. Lasīšana ir tāda pat izklaide kā TV skatīšanās un datorspēļu dzenāšana, tikai dārgāka. Es pats arī lasu, ja atrodu tam laiku. Bērni redz, ka lasīšana sagādā prieku, un man nevajag viņus piespiest paņemt grāmatu rokās. Pieļauju, ka pārmetumi par grāmatu nelasīšanu nāk no tiem vecākiem, kuri paši nav lasītāji un pēdējo grāmatu ir izlasījuši kaut kad vidusskolā, un, varu saderēt, ir aizmirsuši, par ko tā bija.

Ar šausmām atceros, kā mēs gājām zagt karbīdu lai pagatavotu “bombočkas”. Tādas, no kurām rīb blakus esošo daudzstāvu māju logi, nevis tādas, kā tie pliekanie sūdi, kurus mūsdienās tirgo pirotehnikas veikali. 

Ja pievēršamies bērnu rotaļām, esmu no sirds priecīgs, ka elektroniskā izklaide ir aizvietojusi dažas pagalma spēles. “Kaļimbamba”, piemēram. Zilumu un izmežģītu locītavu neizsīkstošs avots. Vai arī viss tas, ko mēs savulaik spēlējām pagalmam tuvu esošajā “stroikā”. Ar šausmām atceros, kā mēs gājām zagt karbīdu lai pagatavotu “bombočkas”. Tādas, no kurām rīb blakus esošo daudzstāvu māju logi, nevis tādas, kā tie pliekanie sūdi, kurus mūsdienās tirgo pirotehnikas veikali. Labāk jau lai bērns spēlē “Subways surfers” un skrien no virtuāla policista, nevis īstenībā bēg no celtniecības objekta apsarga.

Uzskats, ka mūsdienu ļaudis, un it īpaši bērni, pārāk daudz izmanto viedierīces, ir kļuvis tik izplatīts, ka tiek pieņemts bez ierunām un apdomāšanas. Es jums atklāšu vienu noslēpumu. Manuprāt, bērni izmanto viedierīces pārāk maz. Pārāk maz un nepareizi. Kas tiek saprasts ar ierīču izmantošanu? Youtube video skatīšanās un datorspēles. Un datorspēles, šķiet, ir tieši tās, kuras cieš no vislielākā sabiedrības nosodījuma. 

“Angry birds” ir lieliska spēle, kuru vecāki ar jebkura vecuma bērniem var uzspēlēt kopīgi. 

Datorspēles ir salīdzinoši jauns, taču jau stingri uz kājām stāvošs izklaides industrijas paveids. Tāds pats kā prese, mūzika, kino, sports un daudzi citi.  Datorspēles, tāpat kā visas citas izklaides formas, ir paredzētas dažādiem patērētājiem, gan bērniem, gan pieaugušajiem. Un tas ir vecāku pienākums sekot līdzi tam, lai bērns izklaidējas, arī datorspēļu veidā, atbilstoši savam vecumam un saprašanai. Mans vecākais puika neiet mūzikas skolā, taču labprāt klabina pa virtuālo klavieru taustiņiem, spēlējot “Synthesia”. Kad man negribas sakopt cūku kūti, kura parasti paliek pāri pēc guaša krāsu izmantošanas, es ļauju bērniem pazīmēt lietotnē “Kids Doodle”. Un telefona spēles ir kategoriski neaizstājamas, kad bērns ir jāņem līdzi iepirkties. Pārvērst garlaikotu ņerkstēšanu par aizrautīgu klusēšanu var tikai viedtālrunis ar spēlēm, nevis vecāku bāršanās.

Telefona spēles ir kategoriski neaizstājamas, kad bērns ir jāņem līdzi iepirkties. Pārvērst garlaikotu ņerkstēšanu par aizrautīgu klusēšanu var tikai viedtālrunis ar spēlēm, nevis vecāku bāršanās.

Protams, es sekoju līdzi tam, kādas datorspēles ir pieejamas maniem bērniem. Dažas esmu lejupielādējis arī savā telefonā, bet dažas esmu izdzēsis un aizliedzis atkārtoti uzstādīt. Piemēram mobilo spēli „Bowmasters”, kuras mērķis ir trāpīt pretiniekam ar šķēpu, motorzāģi vai kādu citu bīstamu priekšmetu. Spēle ir interesanta, sarežģīta un kvalitatīvi animēta — pa telefona ekrānu šķīst asinis, kauli un norauti locekļi. Šo es aizliedzu, ir jāpagaida, lai bērni sasniedz vecumu, kad spēs kritiski novērtēt vardarbību. Desmit gadu vecums man šķiet jau atbilstošs. “Angry birds” savukārt ir lieliska spēle, kuru vecāki ar jebkura vecuma bērniem var uzspēlēt kopīgi. Gluži, kā tradicionālās galda spēles, piemērm, “Cirku”, “Riču raču” vai “Jautros ugunsdzēsējus”.

Savulaik vecmāmiņa man iemācīja spēlēt kārtis - “melno Pēteri”, “duraku” un „acīti’.  Mātei toreiz šķita, ka bērnam nepiestāv kāršu spēlēšana, tāpēc mēs ar viņu kopā biežāk uzspēlējām spēļu konsolē tankus, slaveno “Battle City”, daudzi atcerēsies. Jebkurā gadījumā, es ar siltumu atceros to, kā mēs spēlējāmies kopā, nav svarīgi, vai tas tika darīts pie galda, ekrāna vai kartona spēļu laukuma. Šobrīd ar saviem bērniem es arī mēdzu uzraut gan kārtis, gan kādu datorspēli. Protams, fiziskas aktivitātes neizpaliek. Atbilstoši gadalaikam tās ir pastaigas, pārgājieni, futbols, velo braukšana, slidošana un daudz kas vēl. Datorspēles taču neizslēdz citas aktivitātes.

Ar saviem bērniem mēdzu uzraut gan kārtis, gan kādu datorspēli. Protams, fiziskas aktivitātes neizpaliek.  Datorspēles taču neizslēdz citas aktivitātes.

Negribas klārēt acīmredzamas lietas, piemēram, ka spēlējoties bērns mācās ātrāk. Latvijā ir izveidots fantastisks projekts Uzdevumi.lv, kurš sniedz atbalstu skolas programmas apgūšanā. Taču pastāv arī citi, mazāk acīmredzami e-projekti, kuri sekmē kā vecāku, tā bērnu attīstību. Sekojot instrukcijām no Youtube, es šogad iemācījos slidot atmuguriski. Puika iemācījās no galvas Bītlu “Yesterday”, bet sievas dārzeņu sautējums, pateicoties internetā atrastām receptēm, kļūst aizvien mazāk un mazāk pretīgs.

Sekojot instrukcijām no Youtube, es šogad iemācījos slidot atmuguriski. Puika iemācījās no galvas Bītlu “Yesterday”, bet sievas dārzeņu sautējums, pateicoties internetā atrastām receptēm, kļūst aizvien mazāk un mazāk pretīgs.

Skaidra lieta, ka apzinīgi vecāki vēlas pasargāt savas atvases no visa kaitīgā. Taču, nejēgā ierobežojot viedo ierīču lietošanu, bērni pie slēdziena par to, ka vecāki neko nejēdz, nonāks krietni agrāk, nekā tam neizbēgami būtu jānotiek. Savulaik es palīdzēju vecvecākiem ar tehnoloģiju apgūšanu. Pāreja no telefona ar disku uz podziņtelefonu viņiem nedevās viegli. Šobrīd esmu tas visu zinošais, kurš dod padomu bērniem - mājasdarbu pildīšanā un citās „vīru lietās”, elektroniskās ierīces ieskaitot. Es apzinos, ka pienāks laiks, kad es vairs nebūšu kompetents skolas programmā, un viņiem nāksies paļauties uz saviem spēkiem. Ceru, ka viņi mācēs internetā sameklēt vajadzīgās formulas un citu noderīgu informāciju. Pie tam, pareizi atrast un novērtēt, nevis slinki „nospiest”. Tādas prasmes pašas nenāk, tās ir jāattīsta. Tāpat es pats reiz pārstāšu sekot tehnoloģijām un lūgšu saviem bērniem palīdzību elementārās lietās. Kamēr citi pārdzīvo, ka ierīču izmantošana izraisa atkarību un rosina vardarbību, es izbaudu kopā būšanu, mācoties, sportojot un spēlējoties. 

Autors: Ivars, divu dēlu tētis, īpaši Mammamuntetiem.lv