Bērnība toreiz un tagad. Kura ir labāka?

Un šīs bildītes attēlo dažādas situācijas, piemēram, vienā attēla pusē bērni kāpj kokos, otrā - lūkojas telefonā. Vienā attēla pusē bērni lēkā pa peļķēm, otrā - lūkojas telefonā. Vienā attēla pusē bērni brauc ar ragaviņām un aizrautīgi smejas, otrā - vienaldzīgām sejas izteiksmēm lūkojas telefonā. 

Tāda nu ir mūsdienu dzīves realitāte, ka visnotaļ gudrs telefons ir ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem vismaz no 1. klases. Arī manam. Un arī tā ir realitāte, ka sanāk runāt ar bērnu par limitiem, cik un ko telefonā var darīt. Taču brīdī, kad ES PATI nolieku savu telefonu pie malas un piedāvāju kaut ko kopā padarīt, bērns ar lielu prieku noliek savējo. Esmu novērojusi, ka Noels dienām neprasa ne multenes, ne spēlītes, ja tiek piedāvātas atbilstošas nodarbes. Taču, lai neveidotos situācija, ka mūsu izdevums darīt visu, lai tik bērnam nekļūtu garlaicīgi, lūdzu, lai pats iesaka, ko gribētu darīt. 

Jāatzīst, ka mani kaitina šie attēli, kuros tiek salīdzināta bērnība toreiz un tagad. Izklausās pēc tāda "ai, ai, sliktie bērni paši gāja, paši pirka un paši tagad nejēgā spēlē spēlītes telefonos un cenšas noskatīties visus video, kas internetā salikti". Un kur ir vecāku atbildība? Lai paceļ roku tie vecāki, kuri nav līdzdarbojušies bērna tālruņa vai planšetes iegādē. Un nesakiet, ka nācās to darīt, jo citiem bērniem jau bija pa telefonam. Lai paceļ roku tie vecāki, kuri ne reizi nav sūtījuši bērnu paskatīties multeni, lai nebūtu jāiet paspēlēties, jāpadanco, kopā jāpazīmē vai jāiziet ārā, jo baigais slinkums. 

Taču brīdī, kad ES PATI nolieku savu telefonu pie malas un piedāvāju kaut ko kopā padarīt, bērns ar lielu prieku noliek savējo.

Paši bērnu nostumj maliņā un tad tik šēro bildītes - vai, cik traki, vai, cik slikti. Tam jūs droši varat ticēt, ja bērniem tiktu dota brīva vaļa, viņi stundām nenāktu iekšā, dauzītos pa peļķēm, celtu sniega cietokšņus un spēlētu kariņus. 

Man arī bija skaista bērnība. Bija milzīga smilšu bedre, piemājas dīķelis, kur vasarā peldēties, ziemā vizināties ar tēta būvēto karuseli. Spēlējām indiāņus, kariņus, mājas un veikalus. Gājām makšķerēt un gulējām siena zārdos. Bija dienas, kad sabrauca ciemos kaimiņu bērni, un mēs burtiski skrējām no rīta līdz vakaram. Mēs paši bijām septiņi bērni, arī bez ciemiņiem gāja jautri. 

Vai manam bērnam klājas tikpat jautri? Viņam noteikti ir citādāk. Pirmkārt, viņš ģimenē ir vienīgais bērns, tas nozīmē, ka man regulāri jādomā par kompānijas nodrošināšanu (vai arī pašai jābūt kompānijai). Otrkārt, dēls ir pilsētas bērns. Un tas nozīmē, ka nākas domāt, kā atvasi palaist ārā, lai tas būtu gana droši. Un atgriežamies pie sākuma. Teikt, lai paskatās telefonā multenītes vai tomēr iet ārā kopā? 

16 FOTO

Mūsdienu bērna bērnība

+ 12

Skatīt visus