Māmiņa Agnese Kalēja: Kur pazūd prieks?

Es februāra sākumā Alpu kalnos braucu pacēlājā kopā ar kādu ģimeni – māti, tēvu un viņu meitu apmēram piecpadsmit gadu vecu, un es pirmo reizi, pirmo reizi mūžā ieraudzīju padzīvojušas sievietes sejā, ka viņa ir bijusi savā mūžā laimīga. Var, protams, piebilst, ka četrdesmit – piecdesmit gadu vēl nav nekāds vecums, bet, pirms jūs mani rājat, paskatieties spogulī. Vai tavā, trīsdesmitgadnieces, četrdesmitgadnieces sejā, ir ierakstīts prieks?

Es savas mammas sejā varu izlasīt gadu gaitā uzkrājušās bēdas, smagos lēmumus, pienākumu nastu, nemītīgu strādāšanu, rūpes par bērniem, ciešanas, norobežošanos, vientulības sajūtu, bezizeju, sāpes. Protams, viņa ir bijusi arī laimīga. Ir priecājusies. Darījusi lietas, kas viņai patīk. Redzējusi, kā bērni aug, attīstās un kaut ko sasniedz dzīvē. Bet ir ļoti žēl, ka redzama ir tikai rūpju nasta. Es apzinos to un pieņemu lēmumu priecāties. Bet bērni dzimst viens pēc otra, negulētas naktis, nesatiktas draudzenes, cenšanās izrauties, prioritāšu nesaskaņas un pēkšņi šai lokā ieraugu sevi pašu. Viss jau ir labi. Bērni skraida. Laime kūsā. Bet tu domā par māju, kas būs jākārto. Visi veseli, ēd dzīvu ēdienu, bet tu sūksties, cik daudz trauki jāmazgā. Naktīs tu guli, tēju izdzer siltu, bet mosties noguris ar smagu sajūtu par grūtu dienu. Un tu plāno darbus un pārplāno laikus. Un kaut kas mainās, un tavi plāni brūk. Un tu norobežojies. Un arvien biežāk sajūti sliktāko scenāriju (jo vismaz, ja izdosies, būs iemesls priecāties). Un tā, pa šo apli ejot, tev pēkšņi sāk šķist, ka visi dara tev sliktu. Jo tu pats īstenībā nezini, ko tu gribi un par ko tu sūdzies.

Es savas mammas sejā varu izlasīt gadu gaitā uzkrājušās bēdas, smagos lēmumus, pienākumu nastu, nemītīgu strādāšanu, rūpes par bērniem, ciešanas, norobežošanos, vientulības sajūtu, bezizeju, sāpes. 

Kad tev piedzimst bērns, tu visspilgtāk redzi, cik daudz prieka no dzīves viņam ir. Kā bite zum. Kā lapa plaukst. Kā mārīte rāpo pa plaukstu. Kā sniegavīru celt, no kalniņa laisties, kupenā iekrist. Kā šļakstīt ūdeni jūras malā, šūpoties, līdz kut vēders. Skriet, redzēt, izzināt, gribēt. Nedomāt par to, kā būtu, ja būtu. Nedomāt par sekām. Tikai dzīvot. Mirklim.

Bet, gadiem ejot, tu esi iemācīts domāt par sekām, uzņemties atbildību. Neskriet. Nebļaustīties. Tevi ierobežo un ierobežo, līdz tu spēj būt atbrīvots un priecīgs vien mirkļiem.

Man patīk teiciens: “Ja vēlaties kļūt laimīgs, jums jāpārstāj būt nelaimīgam.” Lai kļūtu priecīgs, ir jāpriecājas. Ar varu sākumā. Ar viltu. Līdz smiekli kļūs par pierastu lietu. Par dzīvesveidu. Par ikdienas reakciju. Vieglu, vienkāršu un dabisku. Kā bērnam.

Protams, dzīvē nevajag slepeni gaidīt, ka parādīsies kas jauns, ja mēs visu laiku domāsim tās pašas domas un darīsim tās pašas darbības. Un, ja es gribu izkļūt no šī “visi man dara pāri” loka, man jāsāk ar sevi. Un es sākšu ar sekojošām lietām:

1. skatīties skaistas lietas, netradicionālas, atjautīgas
2. klausīties un dzirdēt labus vārdus, jaukas melodijas
3. runāt patiesību gudriem un mīļiem vārdiem
4. izdarīt kādam labu – videi, līdzcilvēkiem, svešiniekiem
5. atgādināt sev vai iestāstīt, ka es esmu labs cilvēks un daru labas lietas
Un jūs drīkstat man vēl dot padomus. Jo šis ir mirklis, kad es esmu saņēmusies piepūlēties un MAINĪT.

Avots: mammas Agneses blogs "Laimes kalēja" - laimeskaleja.wordpress.com