Māmiņa Agnese Kalēja: Gudrs. Vēl gudrāks

Sacerējumus rakstīju diezgan slikti, bet rakstīju, kamēr pēc kaut kā izklausījās, un ķīmijā es mācēju atšķirt cietos, šķidros un gāzveida stāvokļos esošos elementus no Mendeļejeva tabulas. Diez vai šodien es to zinātu. Diez vai es visas galvaspilsētas pat Eiropā mācētu nosaukt. Visdrīzāk es kļūdītos ar augstākās virsotnes astoņniekiem un četriniekiem. Un gan jau es reizēm arī komatu kādu ielieku nepareizi. Toreiz, skolā, gudrību mērīja atzīmēs. Un es biju teicamniece. Tātad gudra.

Mans vecākais dēls iet skolā sešos gados. Visu izseko, uzraksta, viss interesē. Tātad gudrs tak’. Un meita sāka lasīt trīs ar pusi gados. Nu, tik gudra, ka citiem nemaz nedrīkst stāstīt. Un šorīt Orff mūzikas studijā, kur kopš septembra braucu ar savu viengadnieku, divas mammas apgalvoja, ka arī Agris izskatoties vecāks, jo esot gudrāks kā citi bērni – ātrāk viņam pielecot, rūpīgāk viņš attiecoties pret uzdevumiem. Un atkal tas GUDRS. Visu ko māk, saprot, ātrāk kā citi, apzinīgāk kā citi, vieglāk kā citi. Es varētu būt galīgi lepna, ka man tādi gudri bērni. Gēnos tā gudrība, ja?

Cik laika tu zaudē medijos, meklējot svarīgo pelavu kaudzē. Cik naudas tu atdotu auklītei, svešam cilvēkam, kurš par TAVU NAUDU pieskatītu TAVU bērnu.

Un tad tu izej no skolas pēc divpadsmit gadiem, esi gudrs arī universitātē, un maģistra darbu uzraksti uz desmit. Strādā labi apmaksātu darbu. Kolēģi tevi novērtē par pašaizliedzīgu darbu un pielekšanas spējām. Un tā tu mierīgi tāds gudrs dzīvo. Bet dzīve ir spēļu laukums. Un bieži ar to naudu, ko tu tagad saņem ik mēnesi kontā, tev nepietiek pilnai laimei. Tu apprecies un radi bērnus. Un tad pasaule apgāžas kājām gaisā.

Pietiek jau tikai ar to vienu gadu mājās. Iesākumā pierast, saprast, samierināties. Un drīz apjaust, cik krasi vērtības mainījušās. Cik bezjēdzīgi ir skatīties ziņas. Cik laika tu zaudē medijos, meklējot svarīgo pelavu kaudzē. Cik naudas tu atdotu auklītei, svešam cilvēkam, kurš par TAVU NAUDU pieskatītu TAVU bērnu. Cik ātri skrien laiks, ja neizbaudi to pilnīgi. Un tu sāc domāt un saprast, ka visu nevar zināt. Un nevajag.

Varbūt gudrība ir ne tikai faktos un skaitļos, bet sajūtās. Varbūt gudrs ir tas, kurš māk klusēt, kad ir pārāk daudz ko teikt.

Es neieslēdzu televizoru, nepasūtu avīzes, mani traucē radio troksnis un mulsina Facebook laikjoslas. Es ieelpoju dabu, izbaudu peldes un slēpošanas prieku, ieklausos sevī, eksperimentēju, meklēju kopš bērnības pazaudēto viegluma uztveres spēju, izelpoju savus dēmonus, klūpu, krītu, ceļos un eju tālāk. Prom, mežā. Pie jūras. Pie bērniem.

Un tad kāds tavs draugs runā par politiku Latvijā vai Amerikā vai par cunami kādā Āzijas valstī. Vai tu piedalies kādā lokālā konkursā, kur jāzina, kurā gadā vai kurā vietā. Un tev nav ne jausmas, par ko cilvēki sarunājas, ja tas ir ārpus tēmām “kā stiprināt imunitāti”, “kā garšīgi pagatavot zivi” vai “kā iemācīt bērnam iet uz podiņa”. Un, kas droši vien ir vēl peļamāk, – ja pavisam godīgi, man ir diezgan vienaldzīgi, ka es nespēju tajās citās sarunās piedalīties.

Es vairs neesmu gudra. Tādā nozīmē.

Bet varbūt gudrība ir pavisam kas cits. Kaut kas neizmērāms ar atzīmi. Neierāmējams pareizi-nepareizi kvadrātiņos. Varbūt gudrība ir ne tikai faktos un skaitļos, bet sajūtās. Varbūt gudrs ir tas, kurš māk klusēt, kad ir pārāk daudz ko teikt. Prast palīdzēt, kad to nelūdz. Ievērot. Izprast. Iedrošināt. Uzsmaidīt. Sajust citu cilvēku. Mācēt līdzās pastāvēt. Varbūt gudrība ir mosties ar saullēktu, sajust mēness ritmu, gadalaiku griežus. Prast sevi kontrolēt. Sevi vadīt. Rast brīvību sevī. Netraucēt citus. Un neļaut sevi sāpināt ar iedomām, ka citi kaut ko dara tev. Tā ir tava prizma. Manējā. Caur kuru es visu redzu, sajūtu un iedomāju. Tas ir mans skatījums uz dzīvi. Tā ir mana sajūta, kāda es esmu laimīga. Tā ir mana mazā pasaulīte. Kuru es pati sev radu. Kurā es pati dzīvoju. Kurā viss cits ir manu domu atspulgs.

Jā. Laikam tomēr tā. Lai gada skaitļi paliek Google meklētājā. Es tiekšos pēc miera.

Avots: mammas Agneses blogs "Laimes kalēja" - laimeskaleja.wordpress.com