Meitiņa ir klāt! Mazuļa gaidību dienasgrāmata, dzemdības

“23. aprīļa pavisam agrā rītā jūtu velkošas sāpes. Tā diena ir klāt, šodien dzims mūsu meita,” gaidību dienasgrāmatā raksta portāla “Mammamuntetiem.lv” sabiedrisko attiecību projektu vadītāja Marta Balode. 

Nav nekā labāka, kā pārbraukt mājās ar veselu bērniņu. Mīļot, vērot un cieši, jo cieši viņu apskaut.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Nav nekā labāka, kā pārbraukt mājās ar veselu bērniņu. Mīļot, vērot un cieši, jo cieši viņu apskaut.

Mazulītei vārds ir izraudzīts
Dot vārdu bērnam šķiet kaut kas ļoti atbildīgs. Pie sevis domāju: „Bāc, tas taču ir uz mūžu!” Pašai savs vārds ļoti patīk un priecājos, ka vecāki man tādu devuši. Vēlētos, lai arī mūsu meitai būtu līdzīgas sajūtas. 
Ar vīru šķirstām katrs savu kalendāru, lai neietekmējamies viens no otra, izrakstām vārdus, kuri patīk. Iepriekš bijām vienojušies, ka neskatīsimies dažus konkrētus datumus, piemēram, decembra beigas, jo tad visiem prātā Ziemassvētki, kā arī Līgo laiku un jūliju, jo jūlijs mūsu ģimenē ir pārbagāts ar svētkiem. Tāpat lūkojam, lai iespējamais vārds nav pavisam tuvu gaidāmajai dzimšanas dienai – aprīlim.
Ievērojot visus nosacījumus mums sakrīt veseli četri vārdi, paši esam pārsteigti par tik ražīgu rezultātu. Laika gaitā malā noliekam divus no variantiem, bet nejauši piepulcējas klāt vēl viens. Ik pa laikam vīrs jautā: „Kāds tad būs mūsu meitiņas vārds? Mums vajadzētu izlemt, lai dzemdībās varam viņu pasaukt pie sevis.” „Labs arguments,” nodomāju. 
Izdomājam metodi, lai atrastu „īsto”. Sagatavoju sešas lapiņas un uzrakstu katru no vārda variantiem divas reizes. Man un vīram katram priekšā sava trīs vārdu čupiņa, lozējam tik ilgi līdz sakrīt viens vārds abiem. Pēc pirmās reizes, saku: „Labi, pamēģinām vēl vienu reizi!” Pamēģinām un ar pirmo reizi atkal mums abiem sakrīt tieši tas pats vārds. Tas būs īstais – Grieta! Vārdiņš ir izvēlēts, atliek vien gaidīt, kad meitiņa nāks pasaulē.

 

Vecmāte piedāvā pārdurt augļūdeņus, jo sāpes aizvien nav īpaši spēcīgas. Es piekrītu, jo zinu, ka mums ir jāiet uz priekšu. 



Kontrakciju sākšanās
23. aprīļa rītā telefonā uzliktajā aplikācijā piefiksēju sāpju biežumu un ilgumu. Ap pulksten 6.00 sāpes nav stipras, bet ir ik pēc piecām minūtēm, rakstu par to vecmātei. Viņa vaicā, vai vēlos jau tagad braukt uz Siguldas slimnīcu, vai tomēr vēl pabūt kādu laiku mājās. Saprotu, ka man mana gulta ir dikti mīļa un labāk palikšu ar vīru vēl mājās. Klausos iepriekš lejupielādēto mūziku, eju dušā veldzēties, pasēžu arī vannā. Vīrs ir man klātesošs, atbalsta mani. Mēs kopā cenšamies pagulēt, cik nu vien tas ir iespējams. 
Saliekam vēl pēdējās mantas somā, uzsmērējam kādu maizīti un dodamies uz mašīnu. Ar vecmāti vienojamies, ka pēc pulksten 12.00 tiekamies slimnīcā. 
Slimnīcā mūs laipni sagaida un ierāda mūsu izvēlēto istabiņu. „Cik te izskatās jauki,” saku vīram. Pēc mirkļa pie mums atnāk vecmāte un aicina uz vienu no kabinetiem, lai palūkotu atvērumu – 4 centimetri. Biju domājusi, ka būs mazāk, tas man rada prieku. Vecmāte piedāvā pārdurt augļūdeņus, jo sāpes aizvien nav īpaši spēcīgas. Es piekrītu, jo zinu, ka mums ir jāiet uz priekšu. 
Dodamies atpakaļ uz savu istabiņu. Jā, tagad patiešām kontrakcijas ir jūtamas sāpīgākas, gulšņāju gultā un pēc dažām stundām dodamies uz apskati. Oi, tikai 4,5 centimetru atvērums. Šis noteikti mani neiepriecina, pat nesaprotu, kas tieši par vainu. Ir pagājis jau krietns laiciņš, tomēr nekas daudz nav pakustējies uz priekšu.
 

Jā, bija grūti, bet nav nekā labāka, kā pēc septiņām dienām pārbraukt mājās ar veselu bērniņu. Mīļot, vērot un cieši, jo cieši viņu apskaut. 


Esi sveicināta, meitiņ!
Vecmāte piedāvā epidurālo anestēziju, jo lielākais darbs vēl būs tikai priekšā. No šī brīža sākas lielais notikumu virpulis. Jā, man ievadīja mākslīgo oksitocīnu. Nezinu kādēļ, bet man parādījās paaugstināta temperatūra (atbildes aizvien nav zināmas), pieaicinātā ginekoloģe izteica, ka, iespējams, vajadzētu veikt ķeizargriezienu. Īsi pirms pusnakts meita piedzima vairākas reizes satinusies nabas saitē un piedzīvoja skābekļa badu.  Naktī viņu aizveda uz bērnu slimnīcu, tur mēs nodzīvojām nedēļu. Jā, tas bija grūti, bet nav nekā labāka, kā pēc septiņām dienām pārbraukt mājās ar veselu bērniņu. Mīļot, vērot un cieši, jo cieši viņu apskaut. Esi sveicināta, meitiņ!
 

Reklāma
Reklāma

LASI ARĪMazuļa gaidību dienasgrāmata. Pirmais grūtniecības trimestris

Bērniņa kustības beidzot jūtamas. Mazuļa gaidību dienasgrāmata, otrais grūtniecības trimestris

Tikšanās ar vecmāti. Mazuļa gaidību dienasgrāmata, otrais grūtniecības trimestris

Mazuļa gaidību dienasgrāmata. Pūriņš mazulim

Mazuļa gaidību dienasgrāmata. Trešais grūtniecības trimestris


Autore: Marta Balode, Mammamuntetiem.lv sabiedrisko attiecību projektu vadītāja
Foto: Artūrs Martinovs