Vai tiešām skolas baidās no kāršu spēlēm? Izrādās, kāršu spēlēšanai šķēršļu nav...

Taču nu jau kādus gadus skolās kāršu spēlēšana tiek izskausta kā visļaunākais grēks. Jo tās esot azartspēles. Arī tad, ja kārtis tiek izmantotas burvju triku rādīšanai. Šī ir pirmā reize, kad saskaros ar šāda veida aizliegumu. Taču šī nav pirmā reize, kad kaut ko tādu dzirdu – ik pa laikam kolēģu un draugu bērni pārnes ziņas no skolas – kārtis spēlēt nedrīkst. 

Izglītības programmas “Iespējamā misija” matemātikas skolotājs Kristaps Auzāns no saviem skolas laikiem atceras, ka jau tad saskāries ar aizliegumu spēlēt kārtis: “Mēs skolā kārtis spēlējām daudz, un arī toreiz, pirms vairāk kā 10 gadiem, bija šī pati problēma – atceros, ka direktors man vienreiz konfiscēja kāršu komplektu un solīja atdot, kad būšu pabeidzis skolu – pirms gada apciemoju savu skolu nu jau kā izglītības nozares speciālists, vadīju nodarbību un pie reizes lūdzu direktoram, lai atdod manu kāršu komplektu – tas diemžēl nenotika.”

Kristaps Auzāns vērtē, ka aizliegums spēlēt starpbrīžos kārtis ir nejēdzīgs un tā pamatojums: “Skolā ar azartspēlēm nodarboties aizliegts,” ir vēl absurdāks: “Diemžēl šādi aizliegumi noved skolēnus pie situācijas, ka kāršu vietā viņi glāsta telefonus. Un mazākajās klasītēs tajos tiek spēlētas spēlītes. Līdz ar to, skolēni ir zaudētāji, jo aizliegums burtiski nozīmē, ka spēli, kurā ir jāinteraktē ar citu spēlētāju, nu aizvietojusi spēle, kurā tu esi viens ar ekrānu. Bērni vienmēr gribēs spēlēties, un katrs aizliegums radīs viņiem iemeslu atrast citus, atļautākus spēlēšanās veidus.”

Azartspēle ir spēle, kurā fiziskā persona, iemaksājot dalības likmi, var iegūt laimestu (naudas summu, kuru spēlētājam izmaksā laimēšanas gadījumā), kas pilnīgi vai daļēji ir atkarīgs no veiksmes gadījuma vai apstākļiem, kuri iepriekš nav zināmi.

Jautāju skolām – vai tiešām aizliegts?

Dobeles 1. vidusskolas pārstāve stāsta, ka skolā bērni mēdz spēlēt dažādas kāršu spēles, kas tirdzniecībā pieejamas. Un dežurējošie skolotāji starpbrīžos raugās, lai bērni nesāktu spēlēt uz naudu, jo skolas iekšējās kārtības noteikumos esot rakstīts, ka azartspēles ir aizliegtas. 
“Mūsu skolas iekšējās kārtības noteikumos kāršu spēlēšana nav ierakstīta kā aizliegta nodarbe,” stāsta Rīgas Hanzas vidusskolas direktors Valdis Lapiņš. Tieši otrādi – “Zole” un tai līdzīgas spēles attīstot bērna domāšanu. Direktors atzīst, ka daudz vairāk priecājas, ja bērni starpbrīdī spēlē kārtis, nevis izmanto viedierīces. Viņš piebilst, ka šobrīd kārtis skolā neesot pārāk populāras – šobrīd bērni aizrāvušies ar koka spēli “Kendamu”. Un atbalsta bērnu centienus tajā sasniegt augstākus rezultātus. 
Rēzeknes 2. vidusskolas direktors Igors Sergejevs ir strikts. Kāršu spēles nevar. Arī “Uno” un “6. ņem”. Tas ierakstīts skolas iekšējās kārtības noteikumos. 
Ko bērni dara? Pasēž uz grīdas, paskraida, spēlējot parastas spēles. (Piedodiet, tā arī neuzzināju, kādas). 
Ir skolas, kuras kāršu spēlēšanas aizliegumu noveļ uz Izglītības kvalitātes dienestu. Viņi ne tikai aizliedzot, bet arī sodot, ja padzird, ka skolā bērni spēlējuši, piemēram, “Zolīti” vai “Cūkas”.

Ko saka Izglītības kvalitātes dienests?
 

Izglītības kvalitātes valsts dienesta Licencēšanas un reģistru departaments informē, ka spēļu regulējums izglītības iestādē, īpaši starpbrīžos un izglītojamo brīvajā laikā, ir katras izglītības iestādes brīva izvēle. Taču kāršu spēlēšana ir aizliedzama, ja tā tiek spēlēta kā azartspēle Azartspēļu un izložu likuma izpratnē, jo saskaņā ar minētā likuma 41. panta otrās daļas 3. punktā noteikto azartspēles nav atļauts organizēt izglītības iestāžu ēkās. Tik tālu skaidrs. 
 

Kopīga spēle (tai skaitā arī kāršu) ir lielisks prieka, draudzības un savstarpējas komunikācijas avots. 

Kas tiek definēts kā azartspēles?

Saskaņā ar Azartspēļu un izložu likuma 1. panta 1. un 10. punktā noteikto azartspēle ir spēle, kurā fiziskā persona, iemaksājot dalības likmi, var iegūt laimestu (naudas summu, kuru spēlētājam izmaksā laimēšanas gadījumā), kas pilnīgi vai daļēji ir atkarīgs no veiksmes gadījuma vai apstākļiem, kuri iepriekš nav zināmi, savukārt kāršu spēle ir azartspēle, kurā laimests atkarīgs no izliktajām kārtīm (to kombinācijas). No šī saprotu - ja naudas likmju nav, tad jau viss kārtībā!

Atgriežamies pie kārtīm. Kāpēc tās spēlēt ir labi?

“Patiesībā, kārtis ir ļoti labs matemātisko prasmju treniņš, kas papildināts ar nemitīgu riska izvērtēšanu un atmiņas treniņu. Piemēram, spēlējot klasiskās “cūkas/durakus” jauniešiem ir jāseko līdzi, kāda būs varbūtība, ka pretinieki varēs “nokaut” kādu kārti, kā jāizspēlē pareizi, lai tieši viņam būtu iespēja paņemt pēdējo trumpi, kurā brīdī ir izdevīgāk “nokaut”, kurā “ņemt augšā”,” analizē matemātikas skolotājs Kristaps Auzāns. “Mana mīļākā prasme, ko iemāca šāda kāršu spēle, ir spēja analizēt abstrakciju. Proti, ja skolēns redz, ka kāds spēlētājs divnieku kauj ar dūzi, viņš ne tikai secina, ka divnieks ir nokauts ar dūzi, bet gan to, ka tam spēlētājam šāda masta kāršu vairāk nav. No mācību satura viedokļa kārtis vislabāk atbilst varbūtību teorijai, tās sagatavo skolēnu tādiem jautājumiem kā: “Kāda varbūtība, ka no kavas izvilkšu pīķi? Es zinu, ka ir izgājuši 2 desmitnieki un spēlētājam, kuram rokā ir 6 kārtis jāiet, kāda varbūtība, ka viņš ies ar 10 un es varēšu piemest?” Tīri matemātiski, šīs varbūtības noteikti nebūs 1/4 vai 1/6, tās ietekmēs citi apstākļi un skolēni visticamāk neaprēķinās precīzu iespējamību, taču viņi iemācīsies to sajust caur aknām – kas pieņemot ikdienas lēmumus ir pat daudz svarīgāk.”
Kāršu spēlēšanas vērtīgos aspektus uzsver arī psiholoģe Inga Dreimane. Viņa stāsta, ka kopīga spēle (tai skaitā arī kāršu) ir lielisks prieka, draudzības un savstarpējas komunikācijas avots. Viņasprāt, arguments, ka kāršu spēle automātiski tiek saukta par azartspēli, neiztur kritiku, jo arī “Riču-Raču” par tādu var kļūt, ja to spēlē uz naudu. Psiholoģe norāda, ka arī loteriju klasē var traktēt kā azartspēli. Līdz ar to svarīgāk ir nevis kaut ko aizliegt, bet bērniem palīdzēt saprast, kas ir pareizi un kas ne. 
 

Arguments, ka kāršu spēle automātiski tiek saukta par azartspēli, neiztur kritiku, jo arī “Riču-Raču” par tādu var kļūt, ja to spēlē uz naudu.

Alternatīvas klasiskajām kāršu spēlēm
 

Apzvanītās skolas atzina, ka klasisku kāršu spēlēšana vai vismaz mēģinājumi to darīt nav bieža parādība. Tā vietā bērni biežāk aizraujas ar citām tā brīža aktualitātēm. Pavisam nesen skolēni aktīvi spēlēja “Beyblade”, tad darbojās ar grozāmgrābšļiem jeb “Fidget spinner”. Vēl kādā brīdī darbojās ar dažādiem slaimiem. Un nu populāra kļuvusi jau minētā koka rotaļlieta “Kendama”, kas formāli aizliegta nav, taču, kā ziņo dažādi mediji, skolās to redz nelabprāt un pat cenšas ierobežot, tā vietā, lai kopā ar bērniem izstrādātu drošas spēlēšanas noteikumus. 
Izglītības programmas “Iespējamā misija” matemātikas skolotājs Kristaps Auzāns piekrīt, ka standarta kāršu kava kā spēļu elements ir mazliet novecojis, dzīvojam laikā, kad ir pieejami tūkstošiem labāku un modernāku kāršu spēļu. “To arī ieteiktu iepazīt skolotājiem vai vecākiem, kas redz, ka viņu jaunieši aizraujas ar kāršu spēlēšanu. Labākais variants noteikti ir doties uz spēļu veikalu, izstāstīt situāciju un jums ieteikts vispiemērotākās spēles. Tur gan būs mazliet jāiedziļinās, jo kopā ar jauniešiem nāksies iemācīties noteikumus, taču arī tas var izvērsties jēgpilni kopā pavadītā laikā. Es noteikti ieteiktu pievērst uzmanību tādām spēlēm kā “The Mind”, “Dr. Eureka”, “6.ņem”, “Timeline” vai “Logic Cards”.” 

Daudz vieglāk tomēr ir aizliegt, lai gan formāli atļauts. Sausais atlikums ir tāds, ka ar papīriem mums viss ir kārtībā. 

Sausais atlikums

Apzvanot skolas, runājot ar direktoriem, skolotājiem, vecākiem, mans sausais atlikums nav pārāk priecīgs, jo nākas secināt, ka vārdi ne vienmēr sakrīt ar darbiem. Ja skolas vadība saka, ka gan kārtis, gan šobrīd populārā “Kendama” ir atļautas, nenozīmē, ka to ievēro arī skolotāji. Ja skolas vadība un skolotāji piekrīt, ka daudz vērtīgāk par aizliegumu ir skaidrojošs darbs, tas nenozīmē, ka dzīvē tā notiek. Daudz vieglāk tomēr ir aizliegt, lai gan formāli atļauts. Un gana bieži dzirdēju par Izglītības kvalitātes dienestu, kurš, runājot par kārtīm, esot bargs, bet paši saka – tā skolu darīšana.

Sausais atlikums ir tāds, ka ar papīriem mums viss ir kārtībā. 

Autore: Audra Šauere