Dzintara krellītes bērniem – vai tiešām tik nevainīgas?

Tomēr cik daudzi no mums ir aizdomājušies par to, cik nevainīgas ir šīs krellītes un cik daudz mēs par tām zinām, lai drošu sirdi varētu apgalvot, ka tas ir kaut kas, ko vajag katrās mājās, kurās dzīvo kāds, kurš aktīvi pieķēries zobu audzēšanas procesam?

Meklētajā ierakstot vajadzīgos atslēgas vārdus, paveras interesanta aina latviski rakstošajā un lasošajā interneta vidē – dzintars, šķiet, ir pilnīgi visu problēmu risinājums. Oh, really? Jā, ja ticam visam, ko lasām internetā.

Vairumā portālu tiek runāts par mūsu pašu Baltijas dzintara dziedinošajām īpašībām, kam cita starpā “raksturīgas antioksidējošas un pretiekaisuma īpašības”, turklāt esot pierādīts (un to raksta portāls, kas šādu preci pārdod), ka dzintara kaklarota mazina kopējos simptomus, kas saistīti ar zobu nākšanu.

Galvenokārt šie procesi tiek pamatoti ar dzintarā esošo dzintarskābi, kam tad arī it kā pienākas visi nopelni par augstāk aprakstītajiem labumiem vecāku un viņu mazuļu dzīvēs, jo, ja tā iedziļinās, tad dzintars ir spējīgs neitralizēt kaut pašu velnu. Jācer tikai, ka bodē jums nav iesmērējuši plastmasas viltojumu, kas arī itin bieži mēdz gadīties.

Tagad par visu pēc kārtas.
 

Ko saka zinātne?

Man žēl jūs apbēdināt, bet zinātne diezgan brutāli saka, ka, lai arī Baltijas dzintars tiešām satur slaveno dzintarskābi, apgalvojums, ka tā tiek aktivizēta kā analgētiķis, saskaroties ar bērna ādu, un šādi caur ādu uzsūcas, gluži vienkārši nav ticams. Nav arī zinātniski pierādīta ķermeņa ādas loma dzintarskābes aktivizācijas procesā, turklāt maz ticams, ka notiek kaut kāda dzintarskābes absorbcija caur ādu. Pat, ja mēs pieņemam, ka tas būtu iespējams, tiek uzskatīts, ka dzintara kaklarota ir pārāk maza, lai būtu iespējams caur ādu uzsūkt pietiekami lielu dzintarskābes daudzumu.

Lai arī Baltijas dzintars tiešām satur slaveno dzintarskābi, apgalvojums, ka tā tiek aktivizēta kā analgētiķis, saskaroties ar bērna ādu, un šādi caur ādu uzsūcas, gluži vienkārši nav ticams.

Lai mēs vieglu sirdi varētu dažādos portālos publicēt informāciju par tām prātam neaptveramajām dziednieciskajām īpašībām, kas it kā piemīt dzintaram, ir jābūt visai nopietnam pamatam tā darīt. Tomēr šeit mēs drīzāk runājam par no gaisa parautiem apgalvojumiem, jo pagaidām neeksistē absolūti nekādu zinātnisku pierādījumu dzintara kaklarotu ietekmei bērnu zobu nākšanas simptomu mazināšanā.

Mūsu senču gudrība

Katru reizi, kad kāds piesauc tautas medicīnu vai mūsu senču zināšanas kā argumentu kāda konkrēta līdzekļa lietošanai ārstēšanas nolūkos, man, goda vārds, gribas mest ar krēslu, jo parasti galvenais pamatojums ir tāds, ka tautas medicīna = viss, kas nācis no dabas, un tas taču pēc noklusējuma nevar būt nekas slikts. Ahem, lācis, kuram var uzskriet mežā, arī ir daba visā savā krāšņumā, taču vai tas automātiski padara to par lielisku ārstniecības līdzekli?

Tas pats attiecas arī uz dzintara kaklarotām. Jā, dzintars ir no dabas nācis, turklāt rādās, ka tas arī ir katra latvieša gods un pienākums – nēsāt vislatviskāko akmeni, kādu pasaulē vispār var atrast, taču, kā redzēsiet mazliet vēlāk, ar dabas argumentu, sevišķi runājot par mūsu bērnu labsajūtu, šeit ir krietni vien par maz.
 

Bet manam bērnam palīdzēja!

Šis ir visbiežāk izmantotais arguments, kad notiek diskusija par dzintara kaklarotu efektivitāti un nepieciešamību mazu bērnu dzīvēs. Šo sauc par anekdotisku pierādījumu jeb pierādījumu, kas balstās tikai un vienīgi personīgajā pieredzē, taču diemžēl zinātnē šāda veida pierādījumi absolūti neko nenozīmē.

Zobu nākšana vispār manā uztverē ir ar mītiem un folkloru apvītākais bērna dzīves posms, jo uz zobiem tiek novelts pilnīgi viss. Protams, jo kā citādi izskaidrot bērna čīkstulīgumu situācijā, kad ierobežoto komunikācijas resursu dēļ viņš pats paskaidrot iemeslus īsti nespēj? Tad kā mēs varam būt tik svēti pārliecināti, ka mazulis raud tieši zobu dēļ? Nemaz nerunājot par to, ka mums kā vecākiem piemīt spēja noskenēt bērna ķermeni teju vai magnētiskās rezonanses līmenī, lai pavisam droši apgalvotu, ka jā, sasodīts, tās dzintara krelles taču strādā! Varbūt tomēr dabiskās lietu kārtības ietvaros zobi paši izlīda un pārstāja sāpēt? Nē, nē, tās noteikti ir maģiskās krelles.

Bet nekas slikts taču tas nav… Vai tiešām?

Štrunts ar tām dzintara krellēm, nekas slikts taču tas nav, lai jau vecāki dara, kā uzskata par pareizu… Stop! Vai tiešām populārās dzintara kaklarotas, kuras mēs liekam ap kaklu saviem bērniem, ir tik nevainīgas kā varētu šķist? Sak, nu, labi, nav zinātnisku pierādījumu, ka tas strādā, bet es tāpat uzlikšu, jo, ja nu tomēr?

Pasaulē ir bijuši vairāki gadījumi, kad dzintara kaklarotas nēsāšana maziem bērniem ir izrādījusies letāla, nosmokot vai aizrijoties ar kādu no dzintara gabaliem

Te nu ir laiks un vieta parunāt par šo nevainīgo krellīšu visnotaļ bīstamo raksturu. Neesmu dzirdējusi par šādiem gadījumiem Latvijā, taču pasaulē ir bijuši vairāki gadījumi, kad dzintara kaklarotas nēsāšana maziem bērniem ir izrādījusies letāla, nosmokot vai aizrijoties ar kādu no dzintara gabaliem. Vai šāds risks ir attaisnojams, ņemot vērā to, ka mēs nezinām absolūti neko par dzintara un dzintarskābes patieso ietekmi uz cilvēka ķermeni?

Manis pieminētais portāls, kurš pārdod šādas kaklarotas, kā godīgs komersants savā vietnē atsaucas uz ES rotaļlietu drošības noteikumiem EN-71-1, norādot, ka “dzintara kaklarotas un rokassprādzes nav piemērotas, lai izmantotu kā rotaļlietu bērniem līdz 36 mēnešu vecumam”. Labi, tātad kā rotaļlietu līdz trīs gadu vecumam izmantot nedrīkstam, bet ap kaklu siet ir ieteicams? Nu, ja tā godīgi, tad jau atkal knapi valdos, lai nesameklētu krēslu, ar kuru iemest.
 

Kāpēc tad tās ir tik populāras?

Vecākošanās un bērnkopība (patīk man šie divi jēdzieni, pat, ja valodnieki gribēs man sadot pa muti) ir viens liels mitoloģijas un folkloras perēklis, jo neviens vecāks nevēlas redzēt savu bērnu ciešam, tāpēc tiek meklēti dažādi veidi un līdzekļi, kā bērniem palīdzēt. Ceļš uz elli ir labiem nodomiem klāts, tāpēc arī mēs nereti krītam dažādos slazdos un pieņemam ne līdz galam informētus lēmumus.

Turklāt man raizes dara tas, ka paķemmējot google, lai redzētu, ko par to saka latviski rakstošie mediji, es meklējumu rezultātos (vismaz pirmajā lapā) neatrodu nevienu rakstu par šo tēmu, kas būtu balstīts zinātniskos pētījumos vai vismaz runātu par dzintara kaklarotu bīstamo pusi. Visi maļ vienu un to pašu – cik labi, cik forši, cik dzintars varens un spēj pašu nelabo no mājas izdzīt. Un tomēr man jāsaka, ka audzinot bērnus, ir jābūt gatavam arī ar pašu nelabo sadzīvot, jo tas tev nav iziet pastaigā pa priežu mežu pavasara saulītē.

Taisnības labad jāpiebilst, ka šo krellīšu popularitātes vilnim savas piecas kapeikas piemet arī dažādas slavenības – influenceri, kas šādas kaklarotas izmanto saviem bērniem un lepojas ar to savos instagramos. Taču Žizele Bundhena arī ir tikai cilvēks, kas droši vien uzskata, ka dzintara krellītes nav nekas slikts.

Es apzinos, ka ar šo nepopulāro viedokli es izsaukšu asas reakcijas, tomēr es palieku pie pārliecības, ka, veicinot maģijā un mītos balstītu domāšanu, mēs kā sabiedrība izdarām lāča pakalpojumu paši sev, jo tas nozīmē, ka mēs īsti nespējam pieņemt informētus lēmumus, mēs ejam līdzi plūsmai un, apelējot pie mūsu bērnu labklājības,  mums var iesmērēt pilnīgi jebko.

Šajā sakarā atcerēsimies arī amerikāņu sociologa Daniel Patrick Moynihan teikto: “Everyone is entitled to his own opinion, but not to his own facts.”