Tētis par konfektēm: Šitos mēslus nedotu pat svešiem bērniem Helovīnā

Līdz šodienai. Šodien es smagu sirdi izbēru miskastē nebojātus, derīgus, vēl iepakojumā esošus saldumus. Dažādu veidu karameles, pastilas un košļenes. Šokolādes konfektes pataupīju.

Man ir divi bērni, un, diemžēl, katrs paziņa, draugs un māju viesis uzskata par pienākumu uzcienāt mazos ar kādu našķi kraukšķīgā papīrītī. Radinieki, protams, ir lielākie pārkāpēji. Tiklīdz ciemos ierodas mīļās tantes, onkuļi un krustvecāki, bērni smiedamies skrien pretī saņemt bučas un končiņas.

Ziniet, cilvēki, kuri baro svešus bērnus ar saldumiem, manā vērtību skalā ir zemāki par tiem pāķiem, kas ZOO dārzā bez atļaujas baro dzīvniekus. Atšķirība ir tāda, ka zooloģiskajā dārzā visapkārt ir zīmes ar lūgumu dzīvniekus nebarot.

“Klau,” es reiz bikli ieminējos, “iespējams nevajadzētu bērniem dāvināt saldumus? Varbūt ne tik bieži?” “Ai, beidz, nekautrējies,” tantes sejā uzplauka vissiltākais smaids. “Atceries, kā pašam bērnībā kārojās kādu saldumiņu? Lai jau bērniņiem tiek tas prieks.”

Veikalu plaukti ir pilni ar konfektēm. Vairs nav jāgaida svētku diena, lai pamielotos ar pārcukurotu našķi.

Jā, jā, miglaini, bet tomēr atceros kādu epizodi. Tie bija astoņdesmitie. Kaut kādos komunisma svētkos vecmāte izvilka no skapja un svinīgi lika galdā pieglabātu šokolādes tāfelīti. Es biju mazs, bet jau spēju izprast vārda “deficīts” nozīmi. Šokolādes tāfelīte bija ilgi stāvējusi skapī un gaidījusi īsto brīdi. Mirklī, kad tika attīta spožā folija, es ieraudzīju sakaltušu, nosirmojušu tāfelīti, kura garšoja pēc kakao un vilšanās. Kopš tā laika šokolāde man tā īsti negaršo. Bet stāsts nav par mani.

Grūti iestāstīt cilvēkam, ka tie laiki ir beigušies. Veikalu plaukti ir pilni ar konfektēm. Vairs nav jāgaida svētku diena, lai pamielotos ar pārcukurotu našķi. Gluži otrādi, ir jāpieliek milzīgas pūles, lai dabūtu bērnus apēst kaut ko veselīgu. Cukurs ir gandrīz katrā produktā — pat nosacīti veselīgais jogurts, piens un sula, kas bērniem tiek piedāvāti mazās kartona paciņās ar salmiņu, satur tikpat cukura cik vecais, draudzīgais diētas piekritēju bieds — kokakola. 

“Ai, nekas,” manā virzienā tiek raidīts nākamais arguments. “Saldumi tiek pirkti tikai svētku reizēs. Ikdienā bērni var turpināt ēst veselīgi.”

Šokolādes tāfelīte bija ilgi stāvējusi skapī un gaidījusi īsto brīdi. Mirklī, kad tika attīta spožā folija, es ieraudzīju sakaltušu, nosirmojušu tāfelīti, kura garšoja pēc kakao un vilšanās.

Ja vien Latvijā būtu mazāk svētku. Bērns gada laikā piedzīvo neskaitāmi daudz svētku - dzimšanas diena, vārda diena, Līgo, Helovīns, Ziemassvētki, Jaunais gads, Lieldienas, Valentīna diena (jā, jā sarkanās sirds formas konfekšu kārbas pārsvarā izēd bērni), 1.septembris, skolas/ dārziņa izlaidums un vēl daži citi. Ja ģimenē ir vairāki bērni, šis skaitlis ir jāreizina ar attiecīgo bērnu skaitu. Un katrā no šīm svētku reizēm bērni tiek cienāti ar saldumiem. Vecāki sagādā kūku, ciemiņi atnes kulītes ar konfektēm. Galdā ir sula, fanta vai kola. Kā veselīga alternatīva retu reizes tiek piedāvāts mājās gatavots kompots. Salds kā pirmā mīlestība.

Svētku ir daudz, bet tomēr darba dienu vairāk. Ikdienā mēģinu piebremzēt ar saldumiem. Pusdienas viņi ēd dārziņā un skolā, vecākiem atliek tikai nokontrolēt brokastis un vakariņas. Teorijā izklausās diezgan vienkārši.

“Ko ēdīsiet brokastīs?” prasu savējiem.
“Maizīti ar Nutellu!” sauc viens.
“Šokolādes pārslas ar pienu!” sauc otrs.
“Varbūt gribat olas, musli vai kādu auglīti?
“Nēēēēēēē!” divas balstiņas izspiež spēcīgu harmonisku akordiņu.

Laba alternatīva konfektēm varētu dārzeņu un augļu čipsi.

Esmu dzirdējis, ka “piespiedu barošana” ir līdzeklis, ko izmanto zvēru audzēšanā un ieslodzīto spīdzināšanā. Abos šajos gadījumos piespiedu barošana tiek uzskatīta par nehumānu rīcību un pastāv neskaitāmas organizācijas, kuru mērķis ir pārtraukt šo praksi. Es īsti nezinu, kā bez morālas un fiziskas spīdzināšanas panākt, lai bērni ēd veselīgi nevis pārtiek tikai no saldumiem. Viena metode ir iemācīties gatavot un skaisti pasniegt ēdienu. Pankūkas un frī kartupeļi neskaitās, par normālu ēdienu uzskatu tādu, kur iekšā ir vismaz nedaudz dārzeņu vai gaļas. Bet visi centieni barot bērnus veselīgi atduras un sašķīst pret apkārtējo centieniem piestūķēt viņus ar konfektēm. Laba alternatīva konfektēm varētu dārzeņu un augļu čipsi. Diemžēl, sīkie diez vai ēdīs čipsus no bietēm vai selerijas. Burkānu čipsus varbūt. Ābolu vai banānu, tos gan.

Tāpēc nolēmu likvidēt konfekšu krājumus mājās. Izsviedu miskastē visas karameles, pastilas un košļājamās konfektes. Šitos mēslus nedotu pat svešiem bērniem Helovīnā. Šokolādes konfektes pataupīju.

Autors: Rupucinskis, divu dēlu tētis, īpaši Mammamuntetiem.lv