Smagi slima cilvēka aprūpe: uz trešo stāvu vīrs rāpoja, jo nebija variantu, kā viņu uznest

Atmiņas par to laiku īpaši uzjundī Latvijas Radio 1 aktivitātes – raidījuma “Īstenības izteiksme 15 minūtēs” sižets par Bediķu ģimeni un raidījuma “Krustpunktā” diskusija par paliatīvo aprūpi Latvijā. 

Droši nezinu, ko un kā kurā situācijā formāli dala. Līdz ar to pieņemu, ka tobrīd vīra situācija neietilpa jēdzienā “paliatīvā aprūpe”, bet tik un tā bija runa par palīdzību un zināšanām, kas man būtu ļoti noderējušas uz gultas esoša cilvēka aprūpē. 

Kamēr vīrs bija slimnīcā, arī es tur pavadīju daudz laika (reizēm arī naktīs). Īpaši pēc tam, kad viņš bija ticis ārā no reanimācijas. Visa ikdienas aprūpe slimnīcā – pārģērbšana, apmazgāšana (cik nu tas iespējams cilvēkam ar salauzītām pēdām un operētu galvu), palīdzēšana ar tualeti bija uz maniem (arī vīramātes) pleciem. Pa īstam tikai tagad es saprotu, ka man nebija ne mazākās skaidrības, kā pareizi aprūpēt šādu slimnieku, lai nenodarītu ļaunu. Neatceros ne vienu situāciju, kad kāds būtu kaut ko parādījis un paskaidrojis. Iespējams, tāpēc, ka bijām palātā tik bieži, personāls vienkārši pieņēma, ka paši visu zinām un labi tiekam galā. Bet varbūt vienkārši nopriecājās, ka mazāk darba. Toreiz notiekošo pieņēmu par absolūto normu un priecājos, ka ārstiem vispār izdevies izglābt gaidāmā bērna tēta dzīvību.

Slimnīcā dabūju brāzienu par invalīda ratiņiem, ko aizņēmos no slimnīcas gaiteņa, lai vīru dabūtu līdz mašīnai.

Pagājušā nedēļā tikos ar bērnības draudzeni, kurai nesen no galvas izoperēja labdabīgu audzēju (interviju pavisam drīz varēs lasīt portālā Mammamuntetiem.lv). Viņa stāstīja – ja pie viņas, kamēr atradās slimnīcā, neatbrauktu mamma un nepalīdzētu ar higiēnas lietām, visu slimnīcā pavadīto laiku viņā tā arī nebūtu apmazgājusies. Man tiešām grūti saprast, kā tā var būt 21. gadsimta slimnīcā. (Pēc pārvešanas mājās vīru divas reizes mērcēju vannā, līdz beidzot intīmais gals bija gana tīrs.)

Kad vīrs sabija slimnīcā vairāk kā mēnesi, viņu beidzot plānoja izrakstīt. Atceros milzīgo atvieglojuma sajūtu – mājās tomēr visu darīt būs vieglāk. Daktere vaicāja, vai nozīmēt rehabilitāciju. Teicu, ka uzreiz ne, jo kā es viņu transportēšu ar lauztām abām pēdām. Turklāt dzīvojām trešajā stāvā mājā bez lifta. Papildus visam mocījos ar pamatīgiem nelabumiem – gribējās sevi nedaudz pasaudzēt. Tobrīd nenojautu, ka šī pasaudzēšana atliks valsts apmaksāto rehabilitāciju uz vairāk kā četriem gadiem. 

Uz trešo stāvu vīrs rāpoja. Man nebija variantu, kā viņu uznest. 

Draudzene stāstīja, ka viņa kopš operācijas pusotra gada laikā bijusi uz trim vai četrām valsts apmaksātām rehabilitācijām. Un ne tāpēc, ka, izrakstoties viss izstāstīts, ko var saņemt un ko ne. Tāpēc, ka pati gājusi, zvanījusi, prasījusi un nelikusies mierā. 

Kad pārvedu vīru mājās, no dzīvokļa neizgāju mēnesi. Viņu vienkārši nevarēja atstāt vienu tik ļoti sliktās atmiņas dēļ. No rīta pamodās un neatcerējās, ka pēdās kauli salauzti un celties nedrīkst. Tuvinieki pārtiku atveda. Tad pamazām sarunāju nelielas dežūras, lai tieku līdz veikalam vai kur citur. 

Pa īstam tikai tagad es saprotu, ka man nebija ne mazākās skaidrības, kā pareizi aprūpēt šādu slimnieku, lai nenodarītu ļaunu.

Reiz uzcēlās milzīga temperatūra un parādījās lielas sāpes. Bažījos, vai nav ieviesusies infekcija vietās, kur pēdās iestiprinātas metāla stieples. Izsaucu ātros. Pēcpusdienā palaida mājās. Slimnīcā dabūju brāzienu par invalīda ratiņiem, ko aizņēmos no slimnīcas gaiteņa, lai vīru dabūtu līdz mašīnai. Ratiņi traki grabēja, un riteņi tam knapi griezās. Uz trešo stāvu vīrs rāpoja. Man nebija variantu, kā viņu uznest. 

Aizvakar nācu mājās no darba un austiņās klausījos raidījuma “Īstenības izteiksme 15 minūtēs” sižetu par Bediķu ģimeni. Raudāju kopā ar Ināru, kura saņēmusi pārmetumus no ārstiem par neīstajām salvetēm, ko nopirkusi, jo lētākas. Un par to, ka speciālo pacēlāju kāpņu telpai sagaidījusi vien tad, kad jau bijis par vēlu...

Mums šobrīd šāda veida grūtības ir garām. Mazliet paveicās. Bet varēja būt arī citādi. 

Klausījos sižetu, gāju un raudāju. Veikalā neiegāju. Ko es tur tāda raudoša darītu?

Autore: Audra Šauere