Vai bērni apēduši manas smadzenes?

Pirms 14 stundām mana dzīvokļa koridorā stāvēja Liene un steidzīgi dzēra pēdējos vīna malkus, paralēli velkot kurpes. Taksometrs jau bija piebraucis. Viss ir jāoptimizē, arī vīna dzeršana. Galu galā, šo ballīti, ja vispār to var tā nosaukt, mēs plānojām apmēram mēnesi, varbūt pat ilgāk. Vienreiz nesanāca, jo viņas bērns bija slims, tad mūsējie, tad pašas slimas, tad komandējums vai bērnu pulciņu peripetijas.

Rodas sajūta, ka rota vīruss, šarlaks, puņķi un klepus mūsu mājās ir biežāki viesi nekā draugi.

Es nesūdzos – mana dzīve kopumā ir brīnišķīga, bet tajā ir melnie punkti, kad visas dienas šķiet vienādas un fiziski sajūtu telpas sašaurināšanos ap sevi. Gan fiziskās, gan mentālās. Mana pasaule kļūst mazāka, un mazāka tajā kļūstu arī es.

Desmitos jau esmu gultā. Dažreiz aizmiegu pat ātrāk, jo jāceļas agri – esmu par vecu, lai gulētu mazāk nekā 8 stundas diennaktī un saglabātu asu prātu. Pirms aizmigšanas skrollēju feisbuku un aktīvi nicinu tos, kas piedzīvo savā dzīvē to, kas man nav dots.

Izskatās, ka visiem citiem uz pasaules šajā laikā ir ballītes, filmu atklāšanas pasākumi un koncerti. Pēdējās divas filmas, ko redzēju, bija par korgijiem, un es nezinu, kura no abām bija sliktāka. Zinu, ka jūs nejautājāt, bet gribu pastāstīt, ka vienā korgijiem bija imitēts sekss un tas mani neatgriezeniski traumēja, savukārt tajā, ko redzēju šodien, bija burunduku komanda, kas dejoja nepiedienīgi seksīgi. Abas filmas bija paredzētas vecuma grupai 6+.

Es gribētu, lai maniem bērniem patīk iet uz muzeju. Kad ierunājamies par muzeju, bērni nopūšas: "Lūdzu, tikai ne atkal…" Bet kā citi uzzinās, ka esam inteliģenta ģimene, ja mums nebūs nevienas mīlīgas bildes no mākslas galerijas vai vismaz muzeja?

Gribas izkliegt šo sāpi, bet klusēju. Negribētos, lai kaimiņi nodomā, ka esam viena no tām ģimenēm, kur uz bērniem kliedz.

Visiem citiem ir jēgpilnas sarunas par dzīvi, mākslu un politiku. Es pavadu laiku, risinot bezjēdzīgus strīdus, kuri neatšķiras viens no otra jau gadiem. Atkārtoju stulbas frāzes: sakārto istabu, vai tu jau izmazgāji zobus, lūdzu, pasaki man, ka šis brūnais pleķis uz tualetes sienas ir šokolāde, novāc traukus, nē, tu to ēdīsi gan, vai izpildīji mājasdarbus.

Māmiņu portālos rakstīts, ka ar bērniem, pat jaundzimušajiem, esot obligāti jārunā, jo viņi visu saprot. Man ir skaidras divas lietas. Pirmā – ja zīdaiņi saprot, ko viņiem saka, viņi ir riebekļi, jo uz āru to neparāda un liek mums ciest. Otrā – lielākā daļa sarunu ar bērniem ir neiedomājami garlaicīgas. Ik pa brīdim galvenais ir iestarpināt pa kādam aha, mhm, labi. Diemžēl pa vidu šīm sarunām, kad esi jau nogurdināts, viņi paprasīs kaut ko, kam tu piekritīsi. Un būsi apsolījis saldējumu, kafejnīcu un poniju.  

Protams, protams, jūs teiksiet, ka mūsdienās sievietes, dzenoties pēc laicīgiem priekiem, ir aizmirsušas par svarīgāko – par Cilvēka radīšanu un izaudzināšanu. Mēs dzenamies pēc skaistām kurpēm uz papēžiem, pēc tīra, gludināta, nepraktiska apģērba. Mēs alkstam ceļojumus un restorānus. Mēs gribam stikla žurnālgaldiņu ar asiem stūriem viesistabā. Un viesistabu, kurā nemētājas nāvējoši lego. Vīnu un ilgu gulēšanu brīvdienu rītos palagos, kuros nav atrodamas cepumu druskas. Un seksu. Nevis tad, kad neesam pārgurušas, nav mēnešreižu UN bērni brīnumainā kārtā jau ir aizmiguši, bet gan tad, kad gribas.

Labi, godīgi sakot, štrunts par to, no kā man jāatsakās. Es zināju, ka bērnu radīšana ierobežos manu brīvību. Un galu galā – vai tad tā nav adekvāta samaksa par to, lai es uz mūžiem būtu atbrīvota no jautājumiem un pārmetumiem par to, KAD TAD ES DZEMDĒŠU? Nemaz tik grūti jau tas arī nemaz nav, un patiesībā var paspēt izdarīt samērā daudz, jo īpaši, ja dari to kopā ar kādu, kas tevi atbalsta. Turklāt, ja kaut ko iekavē, vienmēr var teikt, ka tas bērnu dēļ, un cilvēki tev neko nevarēs pārmest. Tas, ko viņi nodomās, tev nav jāzina.

Vislielākās ciešanas rada arvien pieaugošie standarti un prasības bērnu audzināšanā un fakts, ka tas viss nogulsnējas kaut kur zemapziņā. Skaidri zinu, ka mūsu vecākiem ar to nebija problēmu. Viņiem bija pieejama vesela plejāde bērnu mocīšanas rīku, kas nodrošināja paklausību.

Tajos laikos drīkstēja bērnus pērt, draudēt ar pēršanu, manipulēt, iebiedēt, ieslēgt istabās un uz 3 vasaras mēnešiem nobāzt laukos, kur tev jādzer pretīgs piens un tevi sakož blusas.

Drīkstēja ar viņiem nesarunāties nedēļu, ja bērns bija pārāk liels, lai pērtu, bet sods tomēr jāizdomā.

Mūsdienu vecākiem visu ir jāprot atrisināt ar sarunu palīdzību vai, nosakot robežas. Ne pārāk stingras, bet arī ne pārāk vaļīgas. Kā to noteikt, jūs jautāsiet? Pavisam vienkārši – varat būt droši, ka jūsējās nav noteiktas pareizi. Bet nevajag satraukties, instagramā ir lērums mammu, kurām tas ir izdevies. Skat, viņu bērni rotaļājas eko smilškastē savās eko lina drēbēs. Viņi ir tīri un draudzīgi. Foto pavada mammas apgarotā pateicība bērniem par to, ka viņi ir tik brīnišķīgi un ir devuši iespēju viņai būt par mammu. Ak, šie mazie eņģeļi!

Un tas nav tikai emocionālais darbs, bet arī reālas izmaksas. Veiksmīgās mammas bērnus tagad uz pirmajiem kursiņiem ved jau 8 mēnešu vecumā. Mūzikas skoliņā katra nodarbība maksāja 10 eiro, un meita nogulēja lielāko daļu no tām. Es nebiju gatava būt vienīgā no "veiksmīgajām mammām", kuras bērns netiek izglītots jau agrīnā vecumā. Pulciņi un skoliņas mūsu budžetā veido regulārus un milzīgus izdevumus. Vasarās noteikti ir jāatceras par nometnēm. Jo īpaši par dārgajām, uz kurām bērnus sūta veiksmīgie vecāki. Bērniem ir jāveido kontakti, ja viņi vēlas par kaut ko kļūt šajā dzīvē. Vislabāk kontaktus varot veidot Rīgas Starptautiskajās skolā, kur mācījušies Šleseru un Karginu bērni. Viens mācību gads maksās vien nieka 10 tūkstošus eiro.

Ir grūti runāt par bērnu audzināšanu. Tā ir tēma, kas polarizē pat vēl vairāk nekā jautājums – vai blackface izmantojums Latvijas TV ir OK. No vienas puses, es nevaru pārāk kritiski izteikties par bērniem, jo mani bērni kādreiz var piekļūt šim rakstam. Negribu izklausīties pašcentrēta un teikt, ka svarīgāk par bērniem man ir bijis patusēt "Aleponijā" vai veidot karjeru, vai ko nu tur vēl var darīt, ja nav bērnu. Pie tam es nevaru atļauties arī pārāk stipri gausties, jo tomēr daļu no tā esmu paspējusi – gan strādāt, gan doties radošos piedzīvojumos un ceļot. Man ir mazāk laika nekā cilvēkiem bez bērniem, tomēr es efektīvi protu sevi piespiest brīvo laiku pavadīt pēc iespējas jēdzīgāk.

Bet, no otras puses, es negribu arī izklausīties apgarota, jo neticu, ka ir iespējams saglabāt apgarotību ilgāk par laika sprīdi, kas nepieciešams instagrama storija uzfilmēšanai. Es zinu, cik lielā izmisumā mūs iedzen šī tēlotā ideālā pasaule, kas nekur neeksistē.

Cilvēki savas laimības zemāko punktu sasniedzot tad, kad bērni ir mazi. Vissliktāk pēc bērna radīšanas klājas sievietēm – pasliktinās gan viņu veselības stāvoklis, gan potenciālie nākotnes ienākumi. Vīriešiem bērna rašanās gan nozīmē ienākumu pieaugumu. Tiesa, pētījumi liecina, ka valstīs, kurās tēvi ir vairāk iesaistīti bērnu audzināšanā, apmierinātība ar dzīvi pēc bērnu piedzimšanas samazinās arī vīriešiem. (Paldies dzimumu līdztiesībai?) Savukārt apmierinātība ar attiecībām pēc bērna piedzimšanas samazinās gan vīriešiem, gan sievietēm.

Tad, kad paliek sevis žēl, jāatceras, ka daži pētījumi apgalvo – vecāki pēc bērnu pieaugšanas kļūst laimīgāki par tiem cilvēkiem, kam bērnu nav bijis.

Citi pētījumi gan apgalvo pretējo. Lai vai kā, man tātad tiek solīta laime pēc nieka 10 gadiem. Tas, starp citu, ir par 10 gadiem ātrāk nekā tad, ja es stāvoklī būtu tagad. 

Nepavisam negribētos nobeigt šo rakstu ar pliekano frāzi, ka, lai cik grūti tas nebūtu, tas tomēr ir tā vērts. Tomēr diemžēl tā ir tā garlaicīgā patiesība. Bērni – tas ir diezgan forši. Tas ir neērti, dārgi, un tev visu laiku ir bailes, ka kaut kas notiks ar tevi vai viņiem, tomēr tas ir arī ļoti, ļoti, ļoti priecīgi.

Autore: Linda Curika, speciāli portālam Satori.lv