Brāļu un māsu kaušanās. Par ko mēs kāvāmies un kādas sekas ir palikušas

Arī bērnībā bija daudz lielisku brīžu – ja nebija jāpalīdz vecākiem lauku darbos, varējām kopā spēlēt paslēpes kukurūzas vai kviešu laukos, skriet “Poličus un bandītus” vai spēlēt “Pīles un medniekus”, iet makšķerēt vai meža zemenēs, peldēties, braukāties ar riteņiem, dalīt darbus vai pat palīdzēt cits citam mācībās. 

Taču bija arī ne tik labi brīži – mēs mēdzām kauties. Vaicāsiet par iemesliem? Tie visi bija kā no māsu un brāļu kaušanās iemeslu rokasgrāmatas. Par paņemtu cita uzsmērēto sviestmaizi. Par sev nepiederošu mantu aiztikšanu. Par to, ka kāds uz kādu paskatījās ne tā. Par to, ka zaudēja spēlē. Par to, ka, ejot garām, pieskārās. Arī par mēdīšanos un mīļākā krēsla vai karotes nesadalīšanu. Par visu un patiesībā ne par ko. 

Tomēr ārpus mājas aizstāvējām cits citu. Gluži kā klasiskajā teicienā – manas māsas un brāļus drīkstu iekaustīt vien es.

Kavējoties bērnības atmiņās, saprotu, ka šodien nesāp todienas belziens no brāļa vai kniebiens no māsas. Sāp dunkas no mammas par to, ka nesatiekam, un sāp vārdi – visi bērni kā bērni, bet jūs...

Autore: Audra Šauere