Raksta mamma: Sociālā distancēšanās un pašizolācija? Laipni lūgti mūsu ikdienā!

– kā jūs tur turaties?
– kā… nu nekā īpaši. ejam staigāties, darbojamies. tikai uz skoliņu puikāns neiet.
– jā, es tāpat. vairos, tas ir, vēl vairāk vairos no sabiedriskām vietām. bet citādi…

Es patiesi jūtu līdzi ekstravertiem, kam ir emocionāli un varbūt pat fiziski grūti nosēdēt mājās, izolēties no sabiedrības un iebarikādēties savā griķu un papīra ruļļu fortā. Ik diena paiet monotoni, klabinot datora taustiņus, tiekoties ar kolēģiem virtuāli, smīkņājot par jaunā ofisa fona trokšņiem un esot klusībā patiesi laimīgam, ka tas viens kaitinošais indivīds ar īpaši savāda aromāta pusdienu kārbu ir kaut kur tālu prom citās četrās sienās. Tomēr vismaz daļai sabiedrības, īpaši jaunajiem vecākiem, ikdiena praktiski nemainās.

Internetu pārpludina asprātīgi roku mazgāšanas video, šķaudīšanas un vampire cough piemēri – tas mums, jaunajiem vecākiem, nav nekas jauns, un jebkurš, pārkāpjot slieksni mājās, kur ir zīdainis, pēc Čau izdzirdēs Nomazgā rokas. Es vairs neatceros dzīvi pirms savu (un citu) roku intensīvas mazgāšanas.

It īpaši pirmos mēnešus, bet citkārt pat visu pirmo pusgadu vai gadu, dienas ir vienmuļas un rutinizētas, tās pārplūst viena otras robežām un gūst pelēkas, bezformīgas aprises.

Iepirkšanās reizi nedēļā? Īpaši strādājošiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēs katra ēdienreize ir iepriekš plānota, mammas (vai tēti) savu jau tā katastrofāli limitēto laiku cenšas izmantot maksimāli efektīvi un iespēju robežās iepērkas ilgam laikam un pasūta pārtiku (un ko tik vēl ne) internetā.

Sociālā distancēšanās un pašizolācija? Laipni lūgti mūsu ikdienā! Akadēmiskajā vidē ir daudz un dažādu pētījumu par 21. gadsimta mammām un viņu ikdienas izaicinājumiem, taču man personīgi vissāpīgākā tēma ir izolācija – exhile in motherhood, esība ar zīdaini uz rokām 24 stundas dienā 7 dienas nedēļā. Valstī noteikto ierobežojumu dēļ ikviens, kam ikdienā nav saskare ar bērnu burbuļa indivīdiem, gūst lielisku ieskatu emociju gammā un sajūtās, kādas piedzīvo un pārdzīvo gandrīz jebkura mamma (un, iespējams, arī tētis).

It īpaši pirmos mēnešus, bet citkārt pat visu pirmo pusgadu vai gadu, dienas ir vienmuļas un rutinizētas, tās pārplūst viena otras robežām un gūst pelēkas, bezformīgas aprises. Izraušanās (izlaušanās?) dažreiz ir pastaiga ar ratiem – svaigs malks gaisa, kopības sajūta ar steidzīgiem, nepazīstamiem cilvēkiem uz ielas, jā, es vēl esmu starp cilvēkiem. Pārējā komunikācija visbiežāk ir attālināta – ir grūti un sarežģīti saskaņot zīdaiņu dienas režīmus, miegus, neslimošanas periodus. Bieži vien vieglāk ir pateikt nē, netiekamies, pārceļam. Turpinām dzīvi savās četrās sienās.

Sociālā dzīve ir limitēta. Turklāt – ja izraujies no savas brīnišķīgās, pēc piena smaržojošās celles, vari sastapties ar nosodījumu un uzbāzīgiem jautājumiem Kur tad bērns? Kas pieskata Tavu bērnu?

Sociālā dzīve ir limitēta. Turklāt – ja izraujies no savas brīnišķīgās, pēc piena smaržojošās celles, vari sastapties ar nosodījumu un uzbāzīgiem jautājumiem Kur tad bērns? Kas pieskata Tavu bērnu? Vai tad Tev nav jābaro? Savukārt, ja tomēr kaut kur aizej ar savu bērnu uz rokām, lai pabūtu starp līdzcilvēkiem un parunātu ar kādu par tēmām, kas nav saistītas ar bērnkopību, Tu, iespējams, izjūti stresu – Vai es netraucēšu kādam? Kas notiks, ja mans mazulis sāks raudāt? Un līdz ar to, vai nu tu sabojāsi dienu sev, vai arī tavs mantinieks pabojās garastāvokli kādam, kas nevēlas bērnus redzēt publiskās vietās. Tādēļ atkal – vieglāk un drošāk no mājas ir neiziet, nesatikt, parūpēties par sevi un citiem, nogaidīt.

Un, visbeidzot, visneomulīgākā sajūta, ir zināt, ka šis – vai nu laiks, kad savs ego jānoliek pilnībā malā, dažubrīd pat kaunoties par to, ka arī tev ir vajadzības un vēlmes, vai nu arī laiks, kad pasaulē plosās Covid-19 – šis laiks kaut kad beigsies, bet kad? Nākotne ir miglā, ar prātu tu centies to apjaust, sevi mierināt un pieņemt, bet kaut kur pakausī tev klusi pulsē šaubas, nemiers. Kā nu būs tālāk?

Cilvēks ir elastīgs – vai arī tāds top. Es pielāgojos dzīvei mājās, un tagad, kad mana bērna kopšanas karantīna tuvojas galam, izolācijā atrodos pēc savas iniciatīvas, apvienojot bērnkopību ar darbu un mācībām. Līdzīgi arī ar Covid-19 – es ceru, ka tad, kad šis vīruss atkāpsies, dzīve vairs neritēs ierastajās sliedēs, bet mēs visi būsim iznākuši no krīzes laukā ar papildinātu attālināto pakalpojumu klāstu un kripatu vairāk iejūtības un empātijas pret līdzcilvēkiem tagad, kad esam pabijuši jaunā vecāka vai sirmas omītes lomā.

Autore: Elza Lāma, MiersMājās.lv