Mammas viedoklis: Drīkst arī lūgt palīdzību. Varbūt vienīgi Rainim ne

– man vienmēr mācīja Ko dari, to dari pats, Lai palīga nelūdz tavs skats! un tā nu es visu daru pati. sieviete teica, pūšot un elšot, izmisīgi cenšoties viena pārnest dārza mēbeles, kas bija daudz par daudz smagu viņas spēkiem.

Visu cieņu Rainim, kas ir augstāk minēto vārdu autors, taču, gluži kā citējot Bībeli bieži vien iebraucam auzās, arī mūsu tautas dižgara pērles ārpus konteksta nodara vairāk ļaunuma, nekā labuma (starp citu, nākamās divas rindas dzejolī ir Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, – Nespēs, tad sevi par darboni sauks.)

Nespēja lūgt palīdzību, kauns no neizdošanās, emociju norīšana – vai profesionālā ziņā, vai mājās, jebkur – saēd tevi no iekšpuses.

Sievietes var visu. Sievietēm jāvar viss. Tā audzinātas mūsu mammas, un tā, visticamāk audzinātas esam arī mēs, jo mēs uzsūcam ģimenes modeļus jau bērnībā, tieši vai netieši kopējot (īpaši) māti (par ko runā gan N. Čodorova ikoniskajā Reproductions of Motherhood, gan A. Jurciņa 1986. gada Sieviete un sociālistiskais dzīvesveids, uzsverot, ka meitenes mājsaimniecības darbos patērē 2,1 reizi vairāk laika nekā skolas vecuma zēni, kas “turpinās vēlākajā dzīvē”). Starp citu padomju Latvijā (A. Jurciņas 1975. gada darbā Sieviete – personība) vīrieši mājsaimniecības darbos piedalās vairāk nekā citās Padomju Savienības republikās, vīriešu “darba slodze mājsaimniecībā ir 2 līdz 3 reizes mazāka par strādājošas sievietes slodzi”.

Lai gan ar prātu es apzinos lai palīga nelūdz tavs skats toksisko būtību, es māju ar galvu, sakožu zobus un rukāju tāpat kā paaudze pirms manis, un paaudze pirms tās, klusi sadegot sevī un reizi pa reizei eksplodējot sīkās haotiskās drumslās uz pleķainā tepiķa (jo man goda vārds vairs nav spēka to iztīrīt). Jo tāda ir sievietes būtība? Vīrieša būtība? Latvieša dzīves(d)ziņa?

Nespēja lūgt palīdzību, kauns no neizdošanās, emociju norīšana – vai profesionālā ziņā, vai mājās, jebkur – saēd tevi no iekšpuses (trust me, I know). Minētajā Raiņa krājumā nākamais dzejolis ir ar vārdiem Ir tev sāpes, tad ciet; Nevajga žēloties iet. (par laimi šīs rindas man netika citētas, bet cits labs džingls Saņemies! ir gana populārs noteiktās aprindās). Ir tev sāpes, tad ciet. Ir tev sāpes, tad ciet. 

Skābie, ķīmiskie Raiņa aforismi ir labskanīgi un visticamāk, kā daži man norādīs, audzina raksturu, mugurkaulu, sagatavo bērnu smagai pieaugušo dzīvei un tā rūdās tērauds. Mēs tā uzaugām, mēs rukājām no 7 rītā līdz 23 naktī, nebija ne veļasmašīnu ne pamperu, sievietes strādāja, bērni bija silītēs, un ko te jaunā paaudze vēl čīkst. 

Mēs tā uzaugām, mēs rukājām no 7 rītā līdz 23 naktī, nebija ne veļasmašīnu ne pamperu, sievietes strādāja, bērni bija silītēs, un ko te jaunā paaudze vēl čīkst. 

Lai palīga nelūdz tavs skats un Ir tev sāpes, tad ciet, manuprāt, drīzāk rada veselīgu augsni vientuļai, skumjai pieredzei ar pirmo bērnu, nespējot palūgt palīdzību vai izrunāties ar kādu, lai saprastu, ka piedzīvotās negatīvās emocijas, sāpes, šaubas, kauns, bailes ir norma jauno māmiņu pasaulē, un tā drīkst justies. Lēnām stūrējot ārā no jaunās mammas statusa un retrospektīvi tverot notikumu virknes, šķiet, ka esmu sev ārkārtīgi darījusi pāri – jo visu vajag perfekti, jo vajag pēc grāmatas, pēc labākā speciālista ieteikuma, nesaudzējot sevi, neizrādot savu cīņu, noklusējot savu sāpi citiem. Taču drīkst arī citādi. Un drīkst arī lūgt palīdzību. Varbūt vienīgi Rainim ne.

Autore: Elza Lāma, MiersMājās.lv