"Arī sirds operāciju varētu veikt mājās"

Mūsu ikdienu veido kultūras scenāriji jeb noteiktas norādes, konkrēts ideju kopums par to, kā “norisināties notikumam, lai [šai] kultūrai piederīgie tiktu vadīti caur svarīgiem dzīves notikumiem un pārmaiņām”.[1] Arī dzemdības ir starp tām, un gluži kā jebkuru citu dzīves sfēru, arī tās vada “dominējošās autoritatīvās zināšanas (authoritative knowledge)”, atstājot gaužām nelielu platformu alternatīvam domāšanas veidam.[2]

Plānotas mājdzemdības ir dārgs pasākums ar ierobežojumiem, atbildību un garu gatavošanos; neplānotas mājdzemdības – tas ir cits stāsts, kur attiecīgajām iestādēm (sociālajiem dienestiem, ģimenes ārstiem u.tml.), manuprāt, ir vēl daudz darāmā. Varbūt izbeigsim reiz līst sieviešu organismos un ļausim izvēlēties brīvi?

“Autoritatīvo zināšanu” problēma ir tā, ka to spēks slēpjas nevis patiesībā, bet nozīmīgumā un ietekmē. Tā tam būs būt, tā visi dara, tā ir pieņemts. Pie mums – līdzīgi kā citur Rietumeiropā – ir paredzēts, ka dzemdības norit medicīnas iestādē, klātesot profesionāliem, īpaši sagatavotiem speciālistiem vienotos uzsvārčos. Tā visi dara. Rietumu pasaulē reprodukcija un bērna laišana pasaulē ir izteikti medikalizēta un tehnoloģiski strukturēta, tomēr tā vienmēr nav bijis (un tā tam teorētiski nebūtu obligāti jābūt).

Vadošais uzskats, piemēram, Lielbritānijā un ASV, nosaka, ka grūtniecība un dzemdības nav iedomājamas bez speciālistu (tas ir, ārstu) iesaistes un pārraudzības, padarot bērna ienākšanu pasaulē par “patoloģisku procesu”, savukārt sievietes pieredzi – par slimību, kurai nepieciešama iejaukšanās”.

“Autoritatīvās zināšanas” arī pie mums izteikti izceļ medicīnisko zināšanu pārākumu pār jebkura cita veida zināšanu modeļiem, ieskaitot to, kā pati sieviete sajūt un pazīst savu ķermeni. Ko Tu, sieviete, zini, redz, aparāts rāda šādi! Ko Tu man stāsti, ka Tu asiņo, neko es šajā mirklī te neredzu (flashback no manas pirmās pieredzes dzemdību stacionārā). Kā Tev var sāpēt, es Tev paracetamolu iedevu!

Atšķirībā no citām kultūrām, Rietumu “tehnocentriskajā” pasaulē lielākais uzsvars aprūpē tiek likts uz bērna un mātes “tūlītējo fizisko veselību”, bieži vien atstājot novārtā sievieti un viņas emocionālās vajadzības.[4] Tomēr gan bērna sagaidīšana pasaulē, gan īpaši pirmais gads ir ne vien prasti fizioloģisks process, bet izteikti emocionāla pieredze. Viss pirmais gads pēc dzemdībām ir izšķirīgs, jo šis posms paredz “fiziskus un emocionālus izaicinājumus”.[5]

Tā nav “sirds operācija”, un mājdzemdību aizliegšana vai cita veida sankcijas neko, manuprāt, nedos. 

Akadēmiskajā literatūrā esmu redzējusi dažnedažādus pētījumus, taču sliecos piekrist tam, ka motherhood (latviski – mātišķība, kas manai ausij nav tīkama) ir absolūti subjektīva, personīga pieredze. Katram sāp citādi, katrs spiež citādi, katrs drīkst gribēt sagaidīt savu bērnu pasaulē tā, kā vēlas – vai arī nevēlas (jo arī abortus, lai gan pati nekad neveiktu, atbalstu). Lai gan es esmu ar visām kājām par tehnoloģisko progresu, dzīvību glābšanu un mediķu pašaizliedzīgo darbu, padarot mūsu dzīves neskaitāmas reizes labākas, un nekad nevēlētos atgriezties tumšajos laikos skalu gaismā pirtiņā, es esmu jutusies kā gaļas gabals pie ārsta un tas nav patīkami.

Es esmu pieredzējusi trīs ķeizargrieziena operācijas un zinu, cik trausli pie jaundzimušā (ne)turas dzīvība, tādēļ pati mājdzemdības uz savas ādas izbaudīt nevēlos. Arī es esmu saskārusies ar nicīgu attieksmi stacionārā un acis izraudājusi paviršību dēļ, tomēr kopumā ar visu esmu apmierināta, piebilstot, protams, ka uzlabojumiem, īpaši empātiskai attieksmei, ir vēl, kur augt.

Un tomēr – tā nav “sirds operācija”, un mājdzemdību aizliegšana vai cita veida sankcijas neko, manuprāt, nedos. Sievietes mūsdienās dzemdē vēlāk nekā iepriekšējās paaudzes, zinot ko un kā vēlas, un dzemdē mazāk bērnu [6], kalkulējot savu karjeru, maciņa biezumu un savu labsajūtu. Plānotas mājdzemdības ir dārgs pasākums ar ierobežojumiem, atbildību un garu gatavošanos; neplānotas mājdzemdības – tas ir cits stāsts, kur attiecīgajām iestādēm (sociālajiem dienestiem, ģimenes ārstiem u.tml.), manuprāt, ir vēl daudz darāmā. Varbūt izbeigsim reiz līst sieviešu organismos un ļausim izvēlēties brīvi?
 

 Autore: Elza Lāma, blogs www.miersmajas.lv

 

[1] Miller, T. (2005). Making sense of motherhood: a narrative approach. P. 28.

[2] Turpat.

[3] Turpat. P. 52.

[4] Dennis, C.-L., Fung, K., Grigoriadis, S., Robinson, G. E., Romans, S., & Ross, L. (2007). Traditional postpartum practices and rituals: a qualitative systematic review. Women’s Health, 3(4), 487–502. P. 487.

[5] Rode, J. L. (2016). The role of emotional intelligence in predicting postpartum depression. Western Journal of Nursing Research, 38(4), 427–440. P. 429.

[6] Centrālās statistikas biroja statistisko datu krājums (2019) Izgūts: https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/meklet-tema/387-demografija-2019 10.02.2020. 71. lpp.