"Nevēlos klusēt!" Mamma ir gatava kliegt par meitas skolā piedzīvoto

"Esmu sieviete ar maģistra izglītību, darba pieredzi 20 gadi IT jomā vadošos amatos, strādājusi starptautiskā vidē ar interesantiem cilvēkiem, pieradusi pie nemitīgās lietu dinamikas un progresa. Esmu mamma 16 gadus vecam pusaudzim un 8 gadus jaunai meitai. Ir teiciens, ka vienādu bērnu nav. Tā arī manas ģimenes gadījumā – mani bērni ir diena un nakts."
 

Lielākais kliedziens par izglītības sistēmu

Viņa pauda vēlmi izstāstīt realitāti, ar kuru saskārās viņa un meita, uzsākot skolas gaitas 1. klasē 2020. gada rudenī. "Varbūt mani vārdi aizskars kādu pedagogu, varbūt kādam vecākam tas liks aizdomāties un labāk sagatavot bērnu skolai, nekā tam gatava bija mana meita. Bet lielākais mans kliedziens ir par mūsu valsts izglītības sistēmu kopumā."

Viņas meita beidza speciālā bērnudārza gaitas un sāka skolas gaitas 8 gadu vecumā. Meita ir īpaša - ir autisma spektra traucējumi, augsts sensorais jūtīgums, trauksmainība. Imunitāte stipra – mamma nezina, kas ir temperatūra virs 37,5 grādiem un arī to ir izbaudījusi tikai vienreiz. Pēc rakstura meita ir ar ļoti stipru gribu un aktīva.
 

Sākumā sajūta, ka viss būs labi

"Esmu atradusi skolu, kur klasē ir tikai padsmit bērni, katrs sēž atsevišķā solā. Kopumā skolas pedagogi saprotoši un pretimnākoši. 1. septembris notiek ārtelpās, jauki bez "līdzināties, mierā" atmosfēras, bet svinīgi. Bērni sapazīstas ar klasi un klases skolotāju. Meita apjukusi visu vēro, bet piedalās. Man ir sajūta – viss būs labi.

3.dienā ir klases pastaiga pa skolas rajonu. Esmu ceļā uz darbu (attālums skola-darbs ir 30 km) un zvana klases skolotāja ar lūgumu braukt pakaļ Santai. Santa dodas mājās. Nākamā dienā esmu skolā uz sarunu un vienojamies, ka esmu asistents meitai mācību procesā. Gudrāk – integrēju skolā.
 

Uz sabrukšanas robežas

To es daru paralēli savam darbam (slodze ļoti liela, jo jārealizē būtiskas pārmaiņas savā darba vietā, tomēr esmu pateicīga, ka mans darba devējs ir saprotošs un mana komanda ir uzticama). Pirms skolas cenšos izkontrolēt savas komandas padarīto un dot jaunus darba uzdevumus, tad pārslēdzos uz meitas skolas gaitām, tad atpakaļ pie darba līdz vēlai tumsai. Meitu pēc skolas pieskata Omīte.

Novembrī saprotu, ka meitai adaptācija skolā nebeigsies tik drīz un mans atbalsts būs vajadzīgs vēl. Esmu uz sabrukšanas robežas, naktīs mostos un nevaru stundām aizmigt, sāku kļūt asa komunikācijā. Vienojos ar darba devēju par darba attiecību izbeigšanu pabeidzot konkrētus darbus, prioritāte ir ģimene. Ļoti grūts un sāpīgs lēmums man pašai (darbaholiķi, kas dara darbu, ko mīl, mani sapratīs).
 

Skolotāja situācijas risina mierīgi

Meita uz skolu dodas bez pretošanās. Patīk bērni, zina savu sēdvietu klasē. Bērni sēž katrs savā solā, meitas sols ir pie telpas ārdurvīm. Blakus telpa, kur mazgā rokas, un blakus durvis uz ēdamzāli, no kuras nāk pusdienu gatavošanas procesa smaržas (meita vairākkārt norādījusi, ka tās nav viņai patīkamas). Pirmajos mēnešos ar bērniem tiek runāts par skolas noteikumiem, pienākumiem, saskarsmi.

Mācību procesā skolotājiem ir radošas pieejas, tiek iesaistīti paši bērni diskusijās un vizualizācijās. Skolotāji uzklausa bērnus un cenšas viņus strukturizēt vienotā sistēmā, lai mācību process būtu harmoniskāks. Bērniem tas padodas dažādi – mācību stundās ir bērni, kas runā, pārtraucot skolotāju, ir kas runā savā starpā, ir kas rada skaņas tāpat vien, paši sev. Ir bērni, kuri nevar mierīgi nosēdēt: dīdās, lien zem galda, staigā pa klasi pakaļ rakstāmpiederumiem. Skolotāji balsi nepaceļ ne reizi, cenšas mierīgi atrisināt katru problēmu.

Bērni klasē ir fantastiski – sirsnīgi un saprotoši. Ne reizi nav nācies saskarties ar situāciju, kad kāds bērns manai meitai dara ko ļaunu (pat neaizskar ar vārdiem). Klases skolotāja ar bērniem ir pārrunājusi manas meitas īpatnības. Sapratne ir milzīga vērtība šajos bērnos. Bērnu mācību līmeņu amplitūda ir ļoti krasa: ir bērni, kas lasa tekoši kā es, ir vēl kas burto. Tā pat citos mācību priekšmetos - ir bērni, kas ir stipri virs 1.klases līmeņa un ir, kas cenšas turēt līdzi. Asistenta lomā mēdzu būt brīžiem ne tikai savai meitai, bet dažiem citiem bērniem."
 

Pieaug trauksmainība

Mamma atklāja, ka meita pirmajās dienās ir kā sevi izslēgusi. "Viņa vēro visu un darbojas tikai pēc tam, kad individuāli un atkārtoti viņai dodot komandu (piemēram, atver grāmatu). Zīmuļi uz papīra tiek spiesti tik stipri, līdz tie saplīst. Arī pildspalvas, lineāli tiek salauzti. Jo neparedzamākas lietas notiek, jo lielāka trauksme, jo fiziskās darbības ir izteiktākas – skaļāk, ātrāk, nesaprotamāk runā, pielieto fizisko spēku vairāk, ir trauksmainas kustības. Kad cenšos viņai norādīt un palīdzēt, meita satver manu roku un kniebj līdz asinīm. O, jā, manas rokas pāris nedēļās ir kā mazohistiem. Pie trauksmes situācijām, kad zinu tās traucēs citiem bērniem, dodos ar bērnu laukā no klases – telpā, kur bērni ģērbjas. Ir reizes, kad meita vēlas atpakaļ, bet es neļauju, jo nav nomierinājusies. Mācības turpinām turpat uz grīdas (galda nav). Bet es nesūdzos, jo uz zemes meita nomierinās ātrāk. Tik rakstīšana gan tad ir izaicinājums.
 

Mamma uzņemas plānošanu

Pirmā nedēļa paiet un meita saslimst. Pieļauju, tas no lielā stresa. Turpinām mācīties mājās. Pēc 3 nedēļām esam atpakaļ klasē. Manas sarunas par skolas/klases noteikumiem ir meitas daļēji sadzirdētas. Meita ļauj sev palīdzēt un uzvedas mierīgāk, klusāk. Manis bakstīšana, kniebšana mazliet samazinās. Skolotājas pie galda uzliktais dienas stundu plāns meitai ir tikai burti-stundu apjomu laika izteiksmē nesaprot, kā arī nav saprotams, kas tieši būs jādara. Bet šo plānošanu procesu uzņemos uz sevi, jau no iepriekšējā vakara meitai stāstot, kādi uzdevumi būs nākamajā dienā, cik nu ar to skolotāji padalās uz priekšu vai varu nojaust pati. Meita satraucas pat tad, kad skolotāja sāk bērniem izdalīt kādas baltas lapas ar uzdevumiem - viņai tas ir kaut kas neparedzēts. Meita joprojām "atslēdzas" mācību stundās, pētot uz sienām salīmētos bērnu darbus, kad uzdevums nav saprotams, nevar sakoncentrēties tam pie visas apkārtesošās vides, vai uzdevums ir par grūtu.
 

Vairums uzdevumu nepabeidz

Par trauksmi – ja kas tiek griezts, plēsts, krāsots - tas tiek darīts ļoti intensīvi (nostrādā sensorais uzbudinājums). Ar flomāsteriem krāsojot tirpst pirksti. No gaismas spilgtuma ik pa laikam tiek sažmiegtas acis. Uzdevumu mērķi netiek sasniegti. Rakstīšanā tiek sasprindzināti visi kakla, roku, pirkstu muskuļi, bet tik un tā līnijas ir raustītas un šķības, citreiz no spēka lapā gadās caurums. Ja skolotāja paralēli ko raksta uz tāfeles, bērni jautā, skolotāja atbild, meita mēģina notvert to visu, līdz beigās ir pazaudējusies savā uzdevumā. Jāpalīdz tikt atpakaļ - kur apstājās, kas bija jādara. Uzdevumi 90% netiek pabeigti vai pildīti vēl starpbrīdī (kad citi bērni skrien, spiedz, runā vai sastājas pie viņas galda). Un starpbrīžos, kad mana meita nepilda uzdevumus, lai noturētu viņu bez lieka uzbudinājuma, pieslēdzos arī citu bērnu izklaidei/nodarbinātībai – liekam puzles, lasām grāmatas, ko krāsojam, spēlējam kādas spēles. Trauksme ir arī, kad klases iekārtojums tiek mainīts, tiek pārbīdīti galdi, bērni mainīti vietām. Sporta stundas sākuma "līdzināties, mierā" līnijā mierīgi nostāvēt nevar, jo pirms tam ģērbtuvē bērni radījuši viesuli ar pārģērbšanos un metāla skapīšu durvju klaudzināšanu.

Pirmais pusgads pabeigts, oficiālie dokumenti sakārtoti - meita ir apmeklējusi speciālistus, iegūts Pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums (speciālistu apmeklējumi ir atsevišķa stāsta vērti). Rezultāts – mācīšanās traucējumi. Skola sastāda individuālo mācību plānu, kuram, tagad man liekas, vērtība nebija nekāda. Meita mācās tieši to pašu, ko visi citi bērni, pilda tieši tos pašus uzdevumus, tikai dažreiz izpildes laiks pārbaudes darbiem tiek dots ilgāks."
 

Izaicinājumu pilnais otrais semestris

Tad sākās mums visiem zināmais izaicinājumu pilnais otrais mācību semestris – attālinātās mācības. "Atkal kas jauns meitai – līdz šim ar datoru nav darbojusies. Nepatīk, ka viņu filmēju video vai jārunā caur telefonu (bez fiziska kontakta, viņai liekas viss nereāls). Sapērku sev nervu tējas, un turpinām izglītoties.

Skola katru nedēļu sūta nedēļas plānu, vidēji dienā ir 3 tiešsaistes stundas Zoom platformā. Meita mācās datorprasmes, kas jāpielieto uzdevumus pildot dažādās platformās: uzdevumi.lv, kahoot.com (plus telefons nepieciešams), liveworksheets.com un citi. Arī mācību materiāli tiek doti kā saites uz youtube vai googledrive paralēli skolotāju izveidotajiem materiāliem un grāmatām, darba burtnīcām un parastajām burtnīcām.

Pirmās nedēļas meitai ir liels izaicinājums atkal – saprast un pieņemt virtuālo vidi, mācīties datorprasmes. Kombinēt bērnu un skolotāju skaņu ekrānā, bērnu kustēšanos Zoom, uz ekrāna rādīto mācību materiālu, uz galda atvērto grāmatu un veikt vēl pierakstu burtnīcā! Lai cik man pašai gadu desmitus ir pieredze strādāt virtuālās vidēs, bet pirmklasniekam (un vairākas reizes pašai man) liekas par traku. Meita skatās ekrānā uz uzdevumu, nav vēl pabeigusi pierakstu burtnīcā, kad jau ekrānā uzmidžināts nākamais. Jārisina problēma, kur rakstīt nākamo. Kamēr pildīts iepriekšējais uzdevums, nav dzirdēts, ko skolotāja stāstījusi par nākamo, nesaprot kas jādara. Pat man ir reizes, kad pazaudējos, bet tad ir kāds bērns, kas uzdrošinājies paprasīt skolotājai vēlreiz, kas jādara, un situācija glābta! Laimīgi ir tie, kam ir stabils interneta savienojums. Visam jābūt pie rokas dažu sekunžu attālumā (baltas lapas, burtnīcas, zīmuļi, lineāls), arī grāmatas lapaspuses jāatver pāris sekundēs. Ja nepaspēj ātri reaģēt, skolotāja jau runā. Daudzas reizes savai meitai saku - lai klausās un vēro, jo nepaspēj tempā tikt līdzi. Pēc tiešsaistēm skaidroju vēlreiz un izpildām.

Meita kļūst vēl trauksmaināka, Zoom stundās mēdz raudāt, atsakās atbildēt, kad viņai kas tiek jautāts. Vienojos ar klases skolotāju, ka meita var atslēgties no tiešsaistēm un turpināt pildīt uzdevumus. Visus uzdevumus fotografēju vai filmēju un sūtu skolotājiem (meita to nedara, jo nav pašai sava telefona). Katru dienu pēc tiešsaistes stundām dodamies pastaigā uz mežu, meitas emocijas ir sakāpinātas – uzkrāto trauksmi laiž laukā spārdot akmeņus, skrienot pa kalniem, lēkājot pa peļķēm vai sniega kupenām, laužot atrastos zarus. Ir maijs un meita mostas naktīs, neguļ. Es skaitu dienas līdz mācību gada beigām."
 

Vai skolotājiem ir bail no īpašajiem bērniem?

Mamma rakstīja, ka Covid-19 ārkārtas situācijā meitas atbalsts mācībās ir tikai mamma. "No paziņām aizņemos Montesori dažādus materiālus un tieku apmācīta tos pielietot. Pēc tam jau radošums izgatavot papildus mācību materiālus vai samaksāt par lejuplādējamiem materiāliem no interneta ir ierasta lieta. Pēc ārkārtas situācijas beigām klātienes konsultācijas skolā nav –  viens no iemesliem ir, ka meita rauj nost sejas masku pēc pāris minūtēm, sakot, ka nav ko elpot. Un es viņai nevaru neticēt - arī man maskas ir apgrūtinošas no elpošanas viedokļa. Speciālais pedagogs sazinās trīs reizes, apjautājot vispārīgi, kā mums iet un atsūta pāris reizes papildus mācību materiālus. Un es arī neuzstāju, jo jau no sākuma sapratu, ka diemžēl pedagogiem ar šādiem bērniem pieredze minimāla. Brīžiem pat sajūta, ka viņiem bail.
 

Pirmajā klasē jāapgūst tik daudz!

1. klases uzdevumi, mācību viela man ir milzīgs pārsteigums. Vai bērnu smadzenes ar katru gadu desmitu ir tā progresējušas attīstībā, ka spēj apstrādāt daudz vairāk, sarežģītāku un kombinētu informāciju? Salīdzinājumam - vai tagad mācot vienu prasmi, piemēram, ēst, bērnam tiek doti uzreiz visi iespējamie galda piederumi, tai skaitā suši kociņi? Sāku iedziļināties jaunajā kompetenču izglītībā – domu kartes, refleksijas, prezentēšanas prasmes, krustvārdu mīklas, komiksu zīmēšana, procesu kartes,  ciltskoks, u.c. Interesanti, bet vai tam visam sagatavo bērnudārzs? Saprotu, ka manas meitas bērnudārza sagatavošanas līmenis tam ir tālu un daudz kas būs papildus jādara vēl mājās paralēli.
 

Jaunā sistēma īpašajiem bērniem ir neizpildāma

80% gadījumu meitai nepieciešama mana palīdzība tieši uzdevumu saprašanā – kas jādara. Tie ir dažādas struktūras, kombinēti un domāšanas veids katrā uzdevumā savādāk. Sadalu uzdevumā prasīto pa etapiem, izskaidroju katru no tiem. Kopumā mans viedoklis ir – šī jaunā kompetenču izglītības sistēma bērniem ar īpašajām vajadzībām ir neizpildāma patstāvīgi. Ļoti daudz dažādas uzdevumu kombinācijas un ļoti ātrs zināšanu apguves (nerunāju par nostiprināšanas) temps attiecībā pret mācību priekšmeta stundu skaitu. Plus datorprasmes un pacietība, mācīties pie datora arī teoriju un uzdevumus, kas citreiz ir virs 20 uzdevumiem vienā piegājienā. Ir uzdevumi no "cietā rieksta" jeb atjautības krājumiem un apvienoti no mācību vielas 1.-4.klasei. Pat man pirms skaidrot bērnam dažos uzdevumos ir jāpadomā, kā tos risināt un izskaidrot bērnam (piemēram, oktobrī matemātika: Rēķini un krāso! Ir doti skaitļi un katram uzrakstīts krāsas nosaukums. Ir tabula ar 28 izteiksmēm saskaitīt un atņemt, ik pa vienam tabulas kvadrātam ir tukšums, rezultāts jārēķina galvā un tad tabulā jāiekrāso izteiksme noteiktajā rezultāta krāsā)."
 

Īsumā par katru priekšmetu daži piemēri

Mamma arī aprakstīja katru mācību priekšmetu:

• Sportā jāmāk orientēties pēc kartes noteiktā objektu secībā, jādejo latviešu tautas deja, Olimpiskās dienas 2021 aerobikas kombinācija (pieaugušo), mēnesi jāatskaitās katras dienas veiktās fiziskās aktivitātes.
• Mūzikā – jāplaukšķina temps pēc zīmējuma, jāmāk atšķirt dažādi mūzikas instrumenti pēc skaņas (un ne jau tie, ko ikdienā dzird), jāzina nošu izkārtojumi, jāatpazīst notis un nošu atslēga, jāatšķir skaņas īsa, gara, skaļa, klusa, zema un augsta.
• Angļu valoda – jāmācās izrunāt burti, krāsas, augļi, dārzeņi, emocijas, cilvēka ķermeņa daļas, dzīvnieki, mājas telpas un tās priekšmeti.
• Latviešu valodā – teikuma uzbūve, teikuma veidi, dzimtes, profesijas, vārdu veidi, dzejoļi no galvas, katru mēnesi jālasa grāmata un tad tā jāatstāsta, jāuzzīmē un jāuzraksta galvenie varoņi, par ko tā stāsta, ko no tās var mācīties, vārdu teikumu norakstīšana, diktāts.
• Matemātikā  - gada beigās jāmāk skaitīšana, atņemšana 100 apmērā, ar pārejām desmitos. Ļoti dažādas struktūras uzdevumi, pieraksti, kombinēti uzdevumi. Pieraksti tabulās, mājiņās, akmentiņos, bildītēs, punktiņos, saulītēs, virknēs u.c. Uzdevumi ar diagrammām (jānosaka pēc stabiņiem vērtības, jāievieto izteiksmē skaitlis, jāizrēķina) vai pretēji - sākumā jāizrēķina, tad jāuzzīmē diagramma. Rēķināšana saistītajā pierakstā, ar iekavām, ar naudas vienībām, mērvienības (mm, cm, dm, l, kg), ģeometriskas figūras, analogais pulkstenis.
• Dabaszinības – gadalaiki, materiāls, sadzīves atkritumi un to šķirošana, dabas ainavas.
   

Visu izpildīt nav reāli

"Savilkt un savienot nav viens un tas pats, uzlikt punktu vai uzrakstīt punktu ir divas dažādas darbības, vertikāla svītra nav identificējama par noti, ja skolotāja saka: "Es tev rādīšu, tu sauc," bet te pēkšņi paprasa bez rādīšanas, bērns nesaka neko (zina atbildi, bet nesaka), latviešu mīklas un citi literārie abstraktie tēlojumi (piemēram, iet uz veikalu gudrību pirkt) ir kas nesaprotams, prezentēt klases priekšā ne visi bērni gatavi, daži to dara ar asarām. Sadalot grāmatu un darba burtnīcu apjomu pret mācību stundu skaitu, visu izpildīt nav reāli, ja nu vienīgi ir mājasdarbu kaudze. Un pašas darba burtnīcas – uzdevumi ir saspiesti, nepārskatāmi un nepietiek vietas rakstu darbiem. Bet paralēli bērniem tiek prasīts, rakstīt glīti. Vai papīra žēl un tādas darba burtnīcas A4 formātā veidot?
 

Pusgadu bez konsultācijām, bet beigās pārbaudes darbs

Maija beigas un saņemu ziņu, ka meitai jāierodas skolā uz zināšanu pārbaudi. Būšot klases skolotāja, speciālais pedagogs un direktore. Uz ko atbildu, ka būsim, kaut gan kopumā likās interesanti, ka pusgadu bērnam nav varējis atrasties laiks konsultācijām, bet tagad pārbaudei gan. Vai formāls ķeksis skolai? Meita nobijusies, lai arī esmu skaidrojusi, kas būs. Klasē sākas trauksme un uzdevumus jauc, neskatās tiem virsū, apjukusi. Kaut ko atbild, kaut ko nē, kaut ko min. No speciālā pedagoga nesaņemu ieteikumus, tikai trīs jautājumus: par iespēju atstāt uz otru gadu 1.klasē, par to, kā es redzu nākamo mācību gadu, un vai neesmu domājusi par homeopātiju.
 

Tik daudz greizu lietu

Braucu ar meitu mājās un domāju, kāpēc Latvijā ir šāda izglītības sistēma - salauzta, kāpēc  izglītības sistēmā realitātē tik daudz greizu lietu? Kam jānotiek, lai nodokļu maksātāju nauda tiktu izmantota izglītības sistēmā, kurā KATRS bērns var mācīties, kurā ir uz pētījumiem balstītas mācību metodes, pakāpeniska – sabalansēta izglītības metožu pāreja, pilnvērtīga mācību vielas apguve katram bērnam un zinoši pedagogi praksē nevis uz papīra? Kāpēc kaut tikai katrā 1.klasē nav skolotājam asistents-palīgs? Kāpēc nenostabilizējot visai klasei zināšanu līmeni konkrētā prasmē, tiek skriets tālāk, tā radot skolēnu zināšanu līmenī plaisu, kas tālāk vājākos bērnus noved līdz zemam pašvērtējumam, demotivācijai un dažādām psiholoģiskām problēmām? Kāpēc uzdevumi pēc satura ir tādi, ko bērns patstāvīgi nevar izpildīt? Atkal sitiens bērnam par pašapziņu!

Ja vēl izdalu atsevišķi izglītību bērniem ar īpašajām vajadzībām, tad manas "drāmas" patiesums tiek apstiprināts ar 2020.gada Saeimas pētījuma "Iekļaujošā izglītība bērniem ar speciālām vajadzībām Latvijā" gala ziņojumu, kurš parāda, ka  iekļaujošās izglītības sistēma Latvijā ir agrīnā attīstības fāzē un nav mērķtiecīga un sistemātiska. Ņemot vērā, ka Latvija ir maza uz citu Eiropas valstu fona, nevajadzētu vairākus gadus, lai pedagogi tiktu apmācīti saklausīt un izprast šādus bērnus, komunicēt ar viņiem saprotami, radīt bērniem atbilstošus mācību materiālus un katrs bērns varētu iegūt kvalitatīvu izglītību.
 

Vai pieaugušie paši gribētu tā mācīties?

Gribās katram valsts ierēdnim un pedagogam paprasīt – kādos apstākļos un ar kādiem paņēmieniem viņi gribētu mācīties (apkārtējā vide, mācību viela un materiāli, mācīšanās temps, pedagogu kvalifikācija, mentorings) un tad likt viņiem salīdzināt, ko no šīm visām viņu prasībām Latvijas izglītības sistēma nodrošina bērniem?" mamma vaicāja.