Jaunās māmiņas pieredzes stāsts: Kāda jēga braukt atpūsties, ja visu laiku domā par bērnu?

F43.2. Adaptācijas traucējumi.
Subjektīvi smags distress un emocionālu traucējumu stāvoklis, kas parasti traucē sociālās funkcijas un rīcību, rodas adaptācijas periodā, piemērojoties jūtamām pārmaiņām dzīvē vai psihotraumējošiem dzīves notikumiem. Stresors varētu būt ietekmējis indivīda sociālo sakaru tīklu (smags zaudējums, šķiršanās pārdzīvojumi) vai plašāku sociālā atbalsta un vērtību sistēmu (migrācijas, bēgļa statuss), vai arī ir liela pārmaiņa attīstībā vai krīze (iešana uz skolu, kļūšana par tēvu vai māti, neveiksme, tiecoties pēc ilgota personīga mērķa, aiziešana pensijā). Svarīgu lomu spēlē individuālā predispozīcija vai ievainojamība, kas ir riska faktors, lai traucējumi rastos, kā arī nosaka piemērošanās traucējumu izpausmes veidu. Tomēr uzskata, ka traucējumi nevarētu rasties bez stresora. Izpausmes mainās un var būt kā depresīvs garastāvoklis, trauksme vai bažas (vai abi kopā), sajūta, ka nespēs tikt galā, plānot uz priekšu vai turpināt darboties pašreizējā situācijā, kā arī nespēja veikt ierastos ikdienas darbus. Dominējošā iezīme var būt īslaicīga vai ieilgusi depresīva reakcija vai citādi emociju un uzvedības traucējumi.

KBT

Par kognitīvi biheiviorālo terapiju – psihoterapijas formu, kura balstās nevis uz kāda konkrēta notikuma, fakta analīzi, bet uz to, kā cilvēks ir uztvēris un sapratis notiekošo un atbilstoši šai uztverei reaģējis, rīkojies – biju interesējusies jau iepriekš. Tā intuitīvi šķita man piemērotākā terapijas forma, jo galu galā ne problēmu cēloņu un sakarību apzināšanās, ne pašanalīze man nekad problēmas nebija sagādājusi. Tajā pašā laikā šie mani iekšējie resursi, kuri, vienkāršoti runājot, ilgstošā sarunu terapijā tiek piesaistīti kā ārpakalpojums, mani, nonākot jaunajā dzīves situācijā, nebija pasargājuši no iestrēgšanas negatīvu domu, emociju un uzvedības apburtajā lokā. Bija pienācis laiks lūkoties pēc praktiskiem rīkiem un iemācīties tos izmantot, lai spētu labāk justies jaunajā mātes lomā.

Pēdējā laikā bieži nācies komunicēt ar sievietēm, kuras nonākušas līdzīgā situācijā, tāpēc uzskatu par vajadzīgu šo praktisko atkāpi – vēlos pieminēt psiholoģiskas palīdzības pieejamību. 

10 psihoterapijas konsultāciju kurss ar ģimenes ārsta vai psihiatra nosūtījumu Latvijas iedzīvotājiem tiek nodrošināts bez maksas, turklāt arī psihiatrs, pie kura doties diagnosticēšanas un nosūtījuma iegūšanas nolūkos, ir tiešās pieejamības speciālists, pie kura bez maksas var vērsties bez ģimenes ārsta starpniecības. Tāpat KBT tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajām psihoterapijas formām, kuru veiksmīgi izmanto depresijas, panikas lēkmju, trauksmes un citu saslimšanu ārstēšanā un kura tiek uzskatīta par īpaši piemērotu tieši pēcdzemdību depresijas ārstēšanā.

Vārdā nosaukšana

Lai saņemtu nosūtījumu psihoterapeita konsultācijām, vērsos pie psihiatra  un pēcāk ieraudzīju, ka nosūtījumā ailītē "Diagnoze" atrodams burta un skaitļu salikums "F43.2.". Lai gan šķita, ka sava situācija man ir pietiekami skaidra, ar interesi iegūglēju diagnozes atšifrējumu Slimību profilakses un kontroles centra slimību un veselības problēmu klasifikatorā. "Adaptācijas traucējumi."

Priekšmeta, idejas, stāvokļa, notiekošā vai kāda cita, kompleksāka kopuma nosaukšanai vārdā šajā cilvēces vēstures posmā, kuram uzņemt biedējošu ātrumu un piedzīvot galvu reibinošas pārmaiņas ļāvusi abstraktas domas iespējamība, ir bijušas un joprojām ir visai dažādas lomas. Parādību nosaukšana vārdā ļauj sevī un apkārt notiekošo aprakstīt, simbolizēt, organizēt, vienkāršot (diemžēl aizvien pretrunīgāka un aizvien biežāk ļaunprātīgi izmantota vārdā nosaukšanas funkcija) un arī pieradināt. Psihoemocionālo traucējumu situācijas, protams, cita no citas atšķiras, un arī psihisko saslimšanu vēsture, klasifikācija un ārstēšanas metodes liek ne tikai sarkt un bālēt, bet arī pateikties augstākiem spēkiem, ka neesi piedzimis agrākā gadsimtā.

Doma par to, ka būtu iespējams atpūsties un relaksēties kopā ar mazu bērnu, šobrīd joprojām šķiet absurda un manu situāciju izsmejoša.

Un tomēr, izlasījusi diagnozes nosaukumu un tā atšifrējumu, sajutu līdz šim nebijušu mieru un apņēmību. Tas šķita pozitīvs. Pats nosaukums "adaptācijas traucējumi" lika domāt par sākušos un neapstādināmu procesu – tik ļoti kāroto "adaptāciju", kurā tik vien kā iemetušies nelieli "traucējumi", kurus, protams, ir iespējams novērst. Tāpat arī frāze "traucējumi nevarētu rasties bez stresora" man lika secināt, ka "stresors" (bērna piedzimšana) ir nevis atklājis manī ko tumšu, nepieņemamu un neizbēgamu, bet gan tikai izraisījis šos pārvaramos "traucējumus", kuru rašanos iespējamu padarījusi "individuālā predispozīcija vai ievainojamība". Sausais apraksts nudien ļāva man noticēt, ka tumsu  iespējams gan saprast, gan vienkāršot, gan varbūt arī pieradināt.

Zaudējums

Jebkura terapijas veida pašos pamatos tomēr ir saruna. Un cik viegli, cik brīnišķīgi viegli ir kaut ko smagu, kaut ko negatīvu izstāstīt cilvēkam, kurš to vēlas dzirdēt, bet kuru teiktais nesāpinās. Tiek šķetinātas konkrētas situācijas, kurās trigeris iedarbina negatīvus domu procesus, kuri tālāk noved līdz negatīvām emocijām un neproduktīvas rīcības, kura savukārt izraisa jau nākamos negatīvo domu procesus. Un tomēr pirmajā sarunā man vislielāko atvieglojumu sniedza iespēja vārdos izteikt iepriekš nepasakāmo: mātišķības pieredze man līdz šim lielākoties saistījusies ar smaga zaudējuma sajūtu.

Ir daudz skaistu mirkļu un vieglu dienu, kļūst aizvien interesantāk, un es pat apzināti cenšos svaru pretējā kausā uzskaitīt tos daudzos ieguvumus, ko jaunā pieredze sniegusi, un tomēr neesmu pieredzējusi pat vienu dienu, kad šī zaudējuma sajūta nebūtu mani kaut uz mirkli satvērusi ar savu stindzinoši auksto un akmenscieto roku. "Es negribu savu mātišķības pieredzi skatīt primāri caur zaudējuma prizmu," es saku un rīstos savās asarās. "Iedod man kādu piemēru," saka terapeite.

Mājās parasti jūtos diezgan labi. Ir struktūra, ir darbs, ir jauki vakari. Brīžos, kad strādāju, trauksme un laika trūkuma sajūta parasti pat sniedz tādu kā pozitīvu lādiņu – trauksmainums, kuru pieredzu ķermeniski un mentāli, saskan ar ārēji notiekošo, tāpēc nav konflikta un sadursmes sajūtas. Cita lieta, ja mēģinām kaut kur aizbraukt un atpūsties. Doma par to, ka būtu iespējams atpūsties un relaksēties kopā ar mazu bērnu, šobrīd joprojām šķiet absurda un manu situāciju izsmejoša.

Mēs aizbraucam uz tuvējās lielpilsētas skaisto vecpilsētu, lai pasēdētu kafejnīcā, un šī zaudējuma sajūta sažņaudz manu kaklu tik spēcīgi, ka nespēju vairs paelpot. Aizmiglojas skatiens, apkārt notiekošo vairs neredzu  un prātā spēju vien savu šībrīža situāciju salīdzināt ar bijušo – ar to, kas aizgājis uz neatgriešanos. Bezrūpību un mieru. To, ka ir iespējams būt šeit un tagad – baudīt vecpilsētas skaņas, smaržas un nokrāsas, ieklausīties garāmgājēju čalošanā, izjust silta vēja dvašu uz sejas. To, ka iespējams būt lēni. Baudīt sarunu, kafiju. Cigareti? Uzsmaidīt sarunu biedram. Domāt. Runāt par lietām, kuras pieprasa, lai par tām domā – mierīgi, precīzi.

Bet te esmu es – ar bērnu klēpī vai ratiņos. Domājot par to, ko viņam šobrīd vajag, kad viņam jāēd, kad viņam jāguļ, kā viņu izklaidēt, lai viņš vismaz pārdesmit minūtes ļautu mums puslīdz mierīgi pasēdēt. Ātri pasūtīt kafiju un desertu, ātri izdzert, ātri apēst, pielikt viņu pie krūts, gatavojoties iespējamībai, ka varbūt kādam no pārējiem kafejnīcas viesiem par to varētu būt viedoklis. Gatavojot asu atbildi un atbilstošu sejas izteiksmi. Nerunāt par interesantām lietām, nedomāt. Censties apklusināt nepārtraukto vieglo trauksmes džinkstoņu ausīs un domāt par nākamo stratēģisko soli dienā ārpus mājas ar bērnu. Nožēlojami. Absurdi un izsmejoši. Kāpēc vispār kaut kur braukt?

Staigājot pa pilsētu, es pastiprināti vēroju arī citu ratiņus stumjošo sieviešu sejas. Man šķiet, ka redzu tajās to pašu, ko noteikti iespējams saskatīt manējā: dzīve ir tepat, tepat blakus, bet mēs tai netiekam klāt. 

Mēs skrāpējamies pie plastmasas plēves, caur kuru var redzēt dzīves izplūdušās aprises, bet nespējam tai vairs pieskarties. Vien gribam, ilgojamies. Varbūt es to tikai iztēlojos, varbūt viņas tā nejūtas, bet tā noteikti jūtos es. Cenšoties darīt šķietami bezrūpīgas lietas, cenšoties izlikties, ka tās man ir pieejamas un iespējamas, es sajūtu šo zaudējumu kā maisu, kurš uzmests man galvā. Man nevajag analīzi, es saku. Man vajag dabūt prom šo sajūtu.

Peldētājs

Pirms pāris nedēļām bijām brīvdienās. Arī tās vairākkārt apsvēru atcelt un nekur nebraukt, bet beigās tomēr nolēmām braukt, jo vienmēr jau var ātrāk atgriezties mājās. Bija karsti. Palikām mazā viesnīciņā pie ezera, mums ierādīto jumtistabiņu cepināja saule, kuras karstuma atblāzmu ar nožēlojamu elektrisko ventilatoru nebija iespējams izkliedēt arī vakarā. Mums bija jāguļ vienā istabā ar bērnu – mājās mēs to vairs nedarām, bet viesnīcu laikam bijām rezervējuši jau tik sen, ka toreiz šis apsvērums vēl nebija kļuvis aktuāls. Man šķita, ka no šiem vienādojuma mainīgajiem sanākt var vien kaut kas ļoti eksplozīvs, un jā, atceroties konkrētas situācijas, var teikt, ka bija diezgan grūti.

Bērns karstumā un mūsu klātbūtnē gulēja sliktāk (tāpat kā mēs karstumā un viņa klātbūtnē), ierastās diendusas laukā trokšņu dēļ nebija īsti iespējamas, un es sava dīvainā nodarbinātības formāta sakarā īsti nevarēju pat atlikt nedēļas darbus. Un tomēr ar pārsteigumu secināju, ka, atskatoties uz atvaļinājumu kopumā, man ir laba sajūta – un labas atmiņas. Cilvēka atmiņa patiešām ir absolūti disfunkcionāla un neuzticama. Bet tas droši vien šoreiz bija uz labu.

Atceros pirmo vakaru, kad pēc Makgaivera cienīgas zīdaiņu monitorēšanas sistēmas uzstādīšanas divatā nolavījāmies uz viesnīciņas restorānu un baudījām vakariņas ar skatu uz ezeru, neticībā smejoties par to, ka esam savā pirmajā brīvsolī un apkārt ir citi cilvēki, smiekli un mūzika. Atceros, kā mazais, pirmo reizi iegremdēts ezera ūdenī, tirināja kājiņas kā profesionāls peldētājs, kurš acumirklī zina, kas jādara. Atceros ēdienreizi kādā citā apkaimes restorānā nu jau trijatā, kad viņš, sēžot bērnu krēsliņā, pirmo reizi bezgala šmucīgi ēda vārītus kartupeļus un pēc tam mīlīgi aizmiga ratiņos. Un atceros, ka vienā brīdī atmetu ar roku dzelžainajam dienas plānam un izbaudīju to, ka brīžos, kad visi kopā kaut kur mēģinām doties, nav īpaši jācenšas piedomāt kā mājās par to, kā bērnu izklaidēt. Viņš vienkārši ir ar mums, un mēs visi kaut ko darām. Un tas būs aizvien vairāk iespējams, vai ne? Vienā brīdī tā plastmasas plēve pavērsies, un es – mēs kopā piedalīsimies dzīvē, vai ne? Tā nebūs tā pati dzīve, kuru atceros ar zaudējuma sajūtu, bet varbūt pietiek ar to, ka man vairs nebūs jāskrāpējas gar plēvi?

Atmiņas karte

"Iedod man kādu piemēru," terapeite saka. Katrs no piemēriem, katrs tumšais plankums manās dienās ir situācija, kuru iespējams atšķetināt. Jau šī apziņa vien sniedz man ticību tam, ka lielais melnums, lielais zaudējums, kurš, šķiet, pārklājis visu debess jumu, patiesībā ir tikai mazi, melni plankumiņi, kuriem nebūtu jāspēj mani definēt. Jā, tie ir īsti, un tie pavisam noteikti rada adaptācijas traucējumus. Bet tad, kad paziņoju, ka stresu jūtu absolūti visu laiku, terapeite palīdz saskatīt atmiņu pārspīlēto dabu. "Nevar taču būt, ka pilnīgi visu laiku?" Nē, nevar.

Mēs sākam pamazām. Kādi notikumi visbiežāk darbojas kā trigeris negatīvām domām un, pastarpināti, emocijām un rīcībai? Un savukārt kuros brīžos es spēju būt visvairāk klātesoša un mierīga? Mēs darbojamies ar šiem pieredzes gabaliņiem, un tas lielais melnums pēkšņi izskatās mazāk biedējošs, mazāk liktenīgs. Domas ir tikai domas, nevienai no tām nav tiesības definēt manu realitāti kopumā. Nav tā, ka viss ir slikti.

Vēl viena atmiņa man ir par to, kā arī tajā vakarā, sēžot restorāna terasē pie ezera, esot beidzot divatā, beidzot, beidzot, mēs tomēr daļu laika pavadījām, skatoties dienas laikā uzņemtos bēbīša video. Video, kur viņš peld, kur smieklīgi mācās rāpot, kur smieklīgi ēd tomātu vai pirmoreiz negaidīti dobji smejas, sēžot viesnīcas aizdotajā plastmasas vanniņā. Iespējams, šī ārējā atmiņas karte ir vērta vairāk, nekā man šķita.