Pieredze: "Abus jaunākos bērnus sāku vest pie auklītes, kad viņiem bija 6 mēneši" jeb Auklīšu kastings pēc grāmatas padomiem

Viņa ir mamma trīs bērniem – vecākajam 15, vidējam 4 un jaunākajam 2 gadi, un ar katru bērnu auklītes meklējumi bijuši atšķirīgi. Ar pirmo bērnu auklīte meklēta, kad mazajam palikuši 10 mēneši, jo bijis jāatgriežas darbā. “Sākumā apjautājos draugu un paziņu lokā – gribēju atrast pazīstamu cilvēku, bet tas man īsti neizdevās. Nekas cits neatlika, kā ievietot sludinājumu,” atminas Anda Ķīvīte-Urtāne.

Anda Ķīvīte-Urtāne.

Auklīte – vīrietis?

Biju diezgan satraukusies, kā būs pilnīgi svešam cilvēkam uzticēt savu bērnu. Tad viena draudzene man iedeva grāmatu angļu valodā par to, kā pieņemt darbā auklīti; grāmatā bija arī auklīšu intervēšanas vadlīnijas. Tad nu es patiešām taisīju tādu kā auklīšu kastingu. Tajā laikā dzīvoju Rīgā, un atsaucība sludinājumam bija visai liela. Pieteicās dažāda vecuma sievietes un pat kāds vīrietis. Taču, neraugoties uz manu atvērtību pilnīgi visam, manu iekšējo feministi un dzimumu līdztiesības cīnītāju, es, sevī vīlusies, secināju, ka man ir aizspriedumi vīrieša pieņemšanai darbā auklītes lomā – to es tagad varu atzīt.

Sapratu, ka tomēr neesmu tik atvērta, jo opciju – vīrietis auklīte – es pat neizskatīju. Savukārt sievietes es patiešām intervēju, kā bija mācīts grāmatā.

Tā kā pati esmu sabiedrības veselības speciāliste, mani ļoti biedēja doma, ja mans bērns aizrītos vai būtu cita bīstama situācija. Studiju laikā esmu mācījusies neatliekamo medicīnisko palīdzību, un es zinu, kā šādās situācijās jārīkojas. Tāpēc man bija svarīgi, lai arī auklītei ir šīs neatliekamās palīdzības sniegšanas prasmes. Un es patiešām uzdevu jautājumu – ko jūs darīsiet, ja bērns aizrīsies? Tiklīdz bija nepareizās atbildes, piemēram, bērnu kratītu aiz kājām, es šādas auklītes pieņemšanu darbā pat neizskatīju (kā bērnam sniegt pirmo palīdzību dažādās situācijās, lasi “Mammamuntetiem.lv” drošības grāmatā “Kā nosargāt savu bērnu”). Uzdevu arī jautājumu, piemēram, kā auklīte iztēlojas dienas režīmu kopā ar bērnu. Iztaujāju diezgan sīki, un bija, no kā izvēlēties. Toreiz pieņēmu darbā jaunu meiteni, studenti – viņai bija 19 gadi. Un pieredze bija tiešām brīnišķīga! Kad mans bērns sāka iet bērnudārzā, man, liekot roku uz sirds, nebija neviena slikta vārda, ko atsauksmēs teikt par šo auklīti; mēs mazliet sazināmies joprojām. 
 

Izvēle – gados jaunas sievietes

Visiem trim maniem bērniem auklītes ir bijušas jaunas sievietes. Esmu izskatījusi arī gados vecākas kandidātes, bet vienmēr bija kaut kā grūtāk saprasties. Es neteiktu, ka esmu ļoti piekasīgā mamma, taču man bija grūtāk vecākam cilvēkam ko norādīt, piemēram, šis jādod ēst, tas nē. Kad šīs kundzes gados aicināju uzdot man savus jautājumus, kāda, piemēram, pajautāja, vai mans bērns kaut ko neēd. Es atbildēju apstiprinoši – neēd biezpienu. Tad kundze atbildēja: “Vai! To gan vajadzēja!”. Man nepatika, ka šādas lietas man aizrāda – bērns neēd biezpienu, un mēs nespiežam, ļaujam bērnam būt. 
 

Apkārtējo nesapratne: auklīte bērnam no 6 mēnešu vecuma?

Abi pārējie bērni man dzima vēlāk – kad jau bija attīstījusies karjera un izstrādājusies vēlme pēc personīgā laika sev. Tāpēc abiem jaunākajiem bērniem ekskluzīvi laiku tikai viņiem veltīju pirmos aptuveni trīs mēnešus – tad man sāka parādīties tāds kā nemiers, vajadzība pēc laika sev. Tāpēc, lai arī man bija bērnu kopšanas atvāļinājums, es abus jaunākos bērnus sāku vest pie auklītes, kad viņiem bija 6 mēneši – laikā, kad retāk sāka ēst krūti. Vedu pie auklītes uz neilgu laiku – uz stundu divām. Lai varu aiziet uz sporta zāli, pie manikīra, pastrādāt vai citādi sev veltīt laiku.

Pieņemot šo lēmumu, no daudziem saņēmu šādu attieksmi: vai tiešām pie auklītes? Viņš taču tik maziņš, tikai 6 mēneši. Un tu pat nestrādā – ja strādātu, tad vēl varētu saprast!

Valsts taču tev maksā par to, lai tu sēdētu mājās. Ja kaut kur parādījos sabiedrībā bez bērniem, tad šis bija tipisks jautājums: un kurš tad tavus bērnus pieskata? Es neesmu droša, ka šādus jautājumus saņēma mans vīrs (smejas).

Sastapos ar tādu kā neizpratni, bija pārmetumi. Ne no visiem, protams – draudzenes un kolēģes bija saprotošas un bija līdzīgi rīkojušās – viņas ļoti mīl savus bērnus un vienlaikus negrib pazaudēt sevi. Jā, kad bērnam bija aptuveni pusgads, staigājot ar ratiem, pieķēru sevi pie domas: man ļoti patīk mans darbs! Bet manis vairs nav – manis kā Andas, kā zinātnieces vairs nav, ir tikai bērna aprūpētāja.

Sapratu, ka bērnam ir vajadzīga laimīga un atpūtusies mamma. Mamma, kura ir pašīstenojusies, pašnoteikusies. Un, ja tāda esmu, tad varu būt labāka mamma savam bērnam. Es ar sevi norunāju šo: labāk no savas māmiņalgas samaksāju auklītei par bērna pieskatīšanu divas stundas dienā, un šo laiku veltīšu sev un būšu foršāka mamma saviem bērniem.